3. Latvijas valsts proklamēšana

Pirmā pasaules kara beigas, revolūcija Vācijā un Pilsoņu kara jukas Krievijā radīja izdevīgus apstākļus Latvijas valsts izveidei.

Jau 1918. gada vasarā pirmais Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvis ārzemēs, Zigfrīds Anna Meierovics, Stokholmā izveidoja Informācijas biroju, kas regulāri sagatavoja materiālus un informēja ārzemju presi par Latviju un latviešu neatkarības centieniem.

 

 

Saskaņā ar 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamieru Latvijas teritorijā palika vācu karaspēks, ko nepieciešamības gadījumā Antantes valstis gribēja izmantot cīņai pret boļševikiem. Baltijas vācu militārpārvaldi pārveidoja par civilpārvaldi.

Rīgā atcēla cenzūru un atļāva darboties politiskajām partijām.

Par savu ģenerālpilnvaroto Baltijā Vācijas jaunā valdība iecēla agrāko impērijas komisāru Augustu Vinnigu.

 

 

Bija pienācis izšķirošais laiks rīkoties.

1918. gada rudenī sākās sarunas starp LPNP un Rīgas demokrātisko bloku par turpmāku kopīgu darbību Latvijas valsts veidošanā. Tika nolemts apvienot nacionālos spēkus jaunā organizācijā. Sanāksme notika 1918. gada 17. novembrī Suvorova (tagad K. Barona) ielas 3. namā. Šajā vēsturiskajā apspriedē tika nodibināta jauna Latvijas tautas pārstāvju organizācija - Latvijas Tautas padome (LTP).

  

 

LTP veidoja astoņu politisko partiju deleģēti pārstāvji. Visvairāk pārstāvēti Tautas padomē bija divi galvenie politiskie spēki - Latviešu zemnieku savienība (13 vietas) un Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (10 vietas).

Ņemot vērā, ka Latgalē politiskās partijas bija tikko sākušas veidoties, tai tika dota pārstāvniecība kā novadam.

Arī Kurzeme, kas bija visvairāk cietusi no latviešu bēgļu aizplūšanas pasaules kara gados, saņēma reģionālu pārstāvniecību.

 

Attēla labajā malā redzams Tautas Padomes prezidijs. Tā centrā Tautas padomes priekšsēdis J.Čakste. No prezidija pa kreisi valdības loža, starp valdības locekļiem otrais no kreisās Pagaidu valdības ministru prezidents K.Ulmanis.

 

Tāpat tautas padomē savus pārstāvjus deleģēja nacionālās minoritātes jeb mazākumtautības.

Latvijas pasludināšanas brīdī bija 39 padomes locekļi, pavisam LTP pusotra gada laikā darbojās 183 politiķi. Tā kļuva par Latvijas pagaidu parlamentu un nolika savas pilnvaras līdz ar Satversmes sapulces sanākšanu 1920. gada 1. maijā.

Pirmajā LTP sēdē tika pieņemta Politiskā platforma.

 

Viņu raksturo kā ārkārtīgi darbīgu, lojālu un patriotisku politiķi, izcilu diplomātu, miermīlīgu, erudītu un saprotošu cilvēku. Viņu raksturo labas manieres un etiķetes pārzināšana, kas bija svarīgi augstajā amatā.

 

 

1918. gada 18. novembrī notika Tautas padomes otrā sēde. Par svinīgā pasākuma vietu tika izvēlēta tagadējā Latvijas Nacionālā teātra (toreiz - Rīgas Otrā pilsētas teātra) zāle (skat. att. zemāk), toreiz tur darbojās Latvju operas trupa.

Šajā vēsturiskajā notikumā piedalījās arī sabiedrības pārstāvji - uz sēdi bija iespiestas un izdalītas 1200 ieejas kartes.

 

 

Latvju operas koris kopā ar klātesošajiem trīsreiz nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!", kas vēlāk kļuva par jaunās Latvijas valsts himnu.

Tā kā Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste sapulcē nebija klāt, sēdi atklāja Gustavs Zemgals ar paziņojumu, ka Latvijas Tautas padome pārņēmusi suverēno varu.

Ministru prezidents K. Ulmanis Pagaidu valdības vārdā pasludināja demokrātiskas republikas nodibināšanu. Latvijas valsti teritoriāli veidoja apvienoti visi etnogrāfiskie novadi - Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Sēdes turpinājumā runāja politisko partiju pārstāvji. Latviešu avīzes sveica ar rakstiem par Latvijas valsts nodibināšanu.

 

Viļa Rīdzenieka lielformāta kolorētā fotogrāfija "Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī" – vienīgā vizuālā liecība, kurā iemūžināts vēsturiskais Latvijas Republikas proklamēšanas pasākums, 2019. gada novembrī bija eksponēta Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.