20. Pēti vēsturnieka secinājumus par cenzūru

 

 

 

Līdz ar Latvijas okupācijas pirmajām dienām 1940. gada jūnijā jaunās valdības sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus parakstīja lēmumu par vairāku preses izdevumu slēgšanu, jo tos atzina par "buržuāziski reakcionāriem". Jaunu laikrakstu izdošanu savā pārziņā pārņēma Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja. Savukārt 1940. gada 10. augustā spēkā stājās likums par Galveno literatūras pārvaldi, kas noteica, ka šī institūcija uzsāk darbu kā Iekšlietu ministrijas institūcija un veic iespieddarbu, dažādu mākslas darbu un no ārzemēm ievesto poligrāfisko izdevumu kontroli. (…) Ko un kā cenzēt, to noteica LK(b)P CK Propagandas un aģitācijas nodaļas instrukcijas un rīkojumi.

Padomju režīmam kaitīgās literatūras sarakstos bija iekļauta ļoti plaša spektra literatūra - sākot ar daiļliteratūru un sīkām brošūrām līdz apjomīgiem zinātniskiem un reliģiska satura izdevumiem. Kaitīgās literatūras sarakstos bija iekļauti pat nošu izdevumi. Reliģiska satura izdevumi veidoja apmēram piekto daļu no sarakstos iekļauto izdevumu kopskaita, bet no latviešu daiļliteratūras autoriem sarakstos visvairāk bija vēsturiskā žanra autora Aleksandra Grīna sacerējumi. Tāpat raksturīga bija tendence aizliegt Latvijā izdoto krievu autoru darbus. Atsevišķu latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku - piemēram, Leonīda Breikša, Līgotņu Jēkaba, Edvarta Virzas, Ernesta Brastiņa - sacerējumus aizliedza pilnībā. (…) Pirmajā padomju varas gadā no Latvijas bibliotēkām tika izņemts apmēram viens miljons grāmatu jeb aptuveni viena ceturtā daļa no kopējā grāmatu skaita.

(Leonīda Breikša teksts dziesmām - divas pēdējās saites.)