3. Politiskā un kultūras dzīve svešumā

Jaunajās apmešanās vietās samērā drīz sāka veidoties savstarpējie kontakti un latvieši centās apmesties lielākos centros, jo svešajā zemē savējie cits citam varēja labāk palīdzēt un kopā uzturēt latviskumu. Veidojās latviešu reliģiskās, kultūras un politiskās organizācijas. Sākumā tās tika veidotas atsevišķās mītnes zemēs (Amerikas Latviešu apvienība – ALA, Zviedrijas Latviešu Centrālā padome u.c.), bet 1956. gadā darbu uzsāka Pasaules Brīvo Latviešu apvienība (PBLA). Tika dibināti kori, deju kopas un teātru grupas, atsākās dziesmu svētku tradīcijas.

 

Kanberas latviešu tautas deju kopa "Sprigulītis"

 

Latvisko vidi svešumā visaktīvāk kopa Latvijas neatkarības laika paaudze, kurā bija gan autoritārā režīma, gan demokrātijas laika posma strāvojumi. Tie ne vienmēr spēja saprasties, tomēr visiem bija kopējas rūpes par to, lai trimdā dzimušie nezaudētu latvisko identitāti. Kā cīnīties pret asimilāciju. Gan vecāku, gan audzinātāju mudinātas, gan pēc pašu jauniešu iniciatīvas radās jaunatnes kopas, mītnes zemes vai kontinenta apjoma organizācijas – ALJA (Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība), ELJA (Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība) u.c., kas pulcināja jaunatni, rīkoja politiskas akcijas un kultūras pasākumus. Sākot ar 1968. gadu jaunieši organizēja pasaules mēroga latviešu jaunatnes kongresus.

 
Jaunajās mītnes zemēs nebija pilna laika latviešu skolu, izņemot Minsteres Latviešu ģimnāziju (Vācijā). Tādēļ tika veidotas sestdienas vai svētdienas skolas, kurās jaunieši varēja apgūt  latviešu valodu, literatūru, folkloru, Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju, mācīties latviskas dziesmas un dejas. Iznāca jauni laikraksti un žurnāli („Laiks”, „Jaunā Gaita”), darbojās grāmatu apgādi („Grāmatu draugs”, „Zelta ābele”, „Daugava”), kas laida klajā gan „Latvju enciklopēdiju”, „Latviešu tautas dziesmas”, gan arī latviešu autoru literāros sacerējumus.
Ap 60. gadu vidu trimdas latvieši jaunajos apstākļos bija jau nostabilizējušies. Vecākās paaudzes sabiedriskā dzīve vairāk bija saistīta ar latvisko vidi, bet jaunieši dzīvoja it kā dubultu dzīvi – starp cittautiešiem darbā un latviešiem nedēļas nogalē. Šajā laikā paplašinājās kontakti ar radiem Latvijā un radās pat iespēja apmeklēt dzimteni. Tomēr trimdas tautiešu kontakti ar Latviju notika stingrā LPSR Kultūras komitejas un Valsts drošības komitejas uzraudzībā.

 

Krievijas impērijā ārpus tagadējās Latvijas teritorijas līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija nodibinājušās aptuveni 550 latviešu zemkopju kolonijas, no kurām mazākās bija četras – piecas zemnieku sētas, bet lielākajās vairāk nekā 400 sētu. Latviešu kolonisti Sibīrijā un Urālos sekmīgi saimniekoja. Daudzi bija kļuvuši turīgi. Pirmā pasaules kara laikā simtiem tūkstošu bēgļu izklīda pa plašo Krieviju.

 
Beidzoties Brīvības cīņām, saskaņā ar 1920. gada 11. augusta noslēgto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu dzimtenē varēja atgriezties visi Latvijas iedzīvotāji, kas to vēlējās. Laikā no 1920. – līdz 1925. gadam Latvijā atgriezās ap 220 000 cilvēku. Tomēr daudzi arī palika Krievijā. 1926. gada PSRS tautas skaitīšanā tika fiksēti 151 410 latvieši Krievijā. 1933./1934. mācību gadā Padomju Savienībā darbojās 119 latviešu skolas, no tām 17 vidusskolas. Bija arī 70 latgaliešu mācību iestādes vai nodaļas. Līdz 1936. gadam Krievijā darbojās latviešu izdevniecības.

 
Staļina lielā terora laikā daudzus latviešus izsūtīja uz padomju soda nometnēm un fiziski iznīcināja. Latviešu kolonijas tika sagrautas un skolas tika slēgtas. 
 

 

30. gadu beigās Padomju Savienībā tika likvidētas visas nacionālās kultūras un izglītības iestādes.

 
Pēc 1940. – 1941. gada represijām Krievijā nonāca ap 150 000 latvieši. 1949. gada 25. martā izsūtīja vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izsūtītie galvenokārt nonāca Kolimā, Magadanas apgabalā, Noriļskā, Vorkutā, kā arī Kazahijā. Sākot ar 1956. gadu, daļa izsūtīto atgriezās Latvijā, bet daudzi palika dzīvot Krievijā.

 
Padomju Savienības ekonomiskajā politikā plaši tika īstenota darbaspēka plānveida pārvietošana. Daudzi latvieši devās apgūt neskartās zemes, būvēt Sajānu – Šušenskas HES, Baikāla – Amūras dzelzceļa maģistrāli un citas Vissavienības triecienceltnes, apgūt Tjumeņas naftas atradnes. Citi pārcēlās uz Maskavu, lai studētu, veidotu karjeru, darbotos zinātnē, kur tam bija lielākas iespējas. Latviešu puiši pēc dienesta Padomju armijā nereti apprecējās un palika dzīvot padomju republikās. Mūsdienās bijušajās Padomju Savienības teritorijā dzīvo aptuveni 95 000 latviešu.

Kopš 90. gadu sākuma Krievijā darbojās dažādas latviešu organizācijas, galvenokārt latviešu kultūras biedrības lielākajās Krievijas pilsētās Maskavā, Pēterburgā, Omskā, Tomskā, Krasnojarskā, Magadanā, Smoļenskā, Pleskavā. Pastāv arī reģionālās apvienības, atjaunotas vairākas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes. Visi latviešu centri ir apvienoti vienā organizācijā „Krievijas latviešu kongress” un ir iekļāvušies PBLA.

 

Rietumvalstīs joprojām dzīvo daudzi tūkstoši latvieši un viņu pēcnācēji. Pēc ilgiem gadiem trimdā atgriešanās dzimtenē nenotika viegli un vienkārši. Vienus saista iegūtie īpašumi un darbs, citus – radinieki un draugi, vēl citus – ekonomiska rakstura problēmas mūsdienu Latvijā un nespēja iedzīvoties jaunajos apstākļos. Daudziem jaunākās paaudzes tautiešiem problēmas sagādā latviešu valodas neprasme.

 
Savukārt daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izmanto iespējas iegūt izglītību un darbu Rietumos. Jau 90 gados sākās un pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā arvien aktīvāka kļūst izbraukšana uz ārzemēm. Veidojas jaunas latviešu kopienas ārvalstīs, taču viņu izbraukšanas motīvi, dzīvesveids un problēmas mītnes zemēs ir ļoti atšķirīgas no latviešu trimdas pieredzes 20. gadsimta otrajā pusē.