Liela nozīme Latvijas brīvvalsts gados bija pilsētbūvniecībai un arhitektūrai.
Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte pulcēja visus profesionālos arhitektus, kuri paralēli pedagoģiskajam darbam risināja nozīmīgus praktiskus jautājumus.
Svarīgi!
Latvijas arhitektūrā 20. - 30. gados dominē divas tendences:
- funkcionālisms - lietišķa, racionāla arhitektūra, kāda bija raksturīga Eiropas modernajai arhitektūrai, - tajā laikā Latvijā to sauca par "jaunās lietišķības" stilu;
- neoeklektisms - vēsturiskajos stilos (romānikā, gotikā, renesansē, barokā, bet galvenokārt klasicismā) iedvesmu smeļošs stils.
Attēlā: Viena no 20. - 30. gadu ievērojamākām būvēm Rīgā - Tautas nams Bruņinieku ielā 29/31. Ēkas projekta autors K. Betge.
Ēka pārstāv funkcionālisma stilu - tai raksturīgas vienkāršas, monumentālas būvformas, nav izmantoti dekori un vēsturisko stilu elementi.
Savukārt neoeklektisma spilgts pārstāvis ir skaistākais Latvijas kinoteātris "Splendid Palace" (Skat. attēlu pēc teksta) - tajā izmantoti rokoko un baroka stilu elementi.
Tas vēra durvis 1923. gadā Rīgā - akciju sabiedrības (A/s) "Ars" īpašums. Mūsdienās pilnībā saglabāts kinoteātra vizuālais tēls.
"Splendid Palace" bija pirmais kino, kas savām vajadzībām cēla sevišķu ēku. Būve izmaksāja 850 000 latu (tolaik nauda bija krietni vērtīgāka), un nav brīnums, ka tas bija greznākais kinoteātris ne vien Latvijā, bet visās Baltijas valstīs.
Attēlā: 1924. gadā atklātais kinoteātris "Splendid Palace".
Tikpat grezns kā ieejas fasāde ir arī kinoteātra interjers.
Tāds būvniecības temps, kāds Latvijā bija 20. gadsimta sākumā, 20. - 30. gados netika sasniegts, - arhitektiem vajadzēja risināt vairākus ne tikai ar Rīgas apbūvi, bet ar visu Latvijas pilsētu apbūvi saistītus jautājumus:
īsā laikā tika pārstrādāti vairāku pilsētu būvnoteikumi (Rīgas būvnoteikumi tika izstrādāti jau 1904.g. un tie palika spēkā līdz 1940. gadam), kas noteica:
- pilsētu apbūves blīvumu,
- ierobežoja ēku augstumu,
- noteica maksimāli iespējamo stāvu skaitu,
- regulēja koka ēku vēlamo atrašanās vietu (lai nepieļautu ugunsgrēku izplatīšanos pilsētās) utt.
Tas bija nepieciešams, lai pilsētu apbūve neveidotos haotiska un neglīta, bet būtu harmoniska, kā arī droša.
Pirmās pilsētas, kas ieguva jaunus būvnoteikumus, bija Madona, Balvi, Dobele, Ventspils, Jūrmala, Cēsis, Valmiera u.c.
Attēlā: Jomas iela Jūrmalā 20. gados.
Attēlā redzama Jomas ielas vienmērīgā, stilistiski harmoniskā apbūve.
Īpaša vērība 20. - 30. gados tika veltīta skolu celtniecībai visā Latvijā - gandrīz katrs Latvijas arhitekts šajos gados projektēja kādu skolu.
Skolu ēku arhitektūrā dominēja funkcionālisms, - tika akcentēta tikai ēkas centrālā daļa, telpas bija plašas, gaišas, labi plānotas praktiskām vajadzībām. (Skat. tēmu "Skolas un arodizglītības iestādes".)
Visvairāk skolu uzbūvēja pēc arhitektu I. Blankenburga un P. Kundziņa projektiem.
Savukārt autoritārā režīma laikā ar sevišķu degsmi tapa Vienības nami - lielas ēkas kultūras un sabiedriskās dzīves vajadzībām Latvijas pilsētās. Tie tika būvēti eklektisma stilā - funkcionālisma un vēsturisko stilu apvienojumā, kur dominējošais bija neoklasicisms. (Skat. tēmu "Autoritārais režīms".)
Attēlā: Vienības nams Daugavpilī, uzbūvēts 1936. gadā.
Ievērojamākā plānošana un būvniecība norisinājās Rīgā - pilsētas ģenerālplāns paredzēja iedzīvotāju skaita pieaugumu līdz 1 miljonam, bet steidzami vispirms bija jāatrisina jau esošā dzīvokļu problēma:
- tuvu Rīgas centram tika būvētas 4 - 5 stāvu daudzdzīvokļu mājas, kurās izmantoja vismodernākās celtniecības tehnoloģijas, - centrālā apkure, siltā ūdens padeve, iebūvētas mēbeles virtuvē utt..
- Otrs ēku tips bija t.s. "rindu ēkas" - atsevišķu divos stāvos izvietotu dzīvokļu rindas. Kaut šādi dzīvokļi bija pieprasīti - uz pirmajiem 96 dzīvokļiem pieteicās 400 gribētāji, projektus neturpināja.
- Pieprasītas bija arī privātmājas, nereti - divģimeņu mājas. Tās galvenokārt bija nelielas divstāvu ēkas. Ātri izauga šādu privātmāju rajoni Mežaparkā, Teikas rajonā u.c.
- Kā nelieli administratīvi centri Rīgas pievārtē tika plānota Priedaine, Babīte, Jugla, Baltezers, Salaspils, Dole, Vecāķi. Bija paredzēta plaša to apbūve, kas 20. - 30. gados netika realizēta.
Attēlā: Arhitekta P. Dreijmaņa 20. gados projektētās "rindu ēkas" Liepājas ielā Rīgā.
Šādiem projektiem kā paraugs kalpoja angļu ģimenes ēkas. Šāds projekts nodrošināja iespēju dzīvot visveselīgāk - sētas pusē iekopt piemājas dārziņu ģimenes vajadzībām.
Nozīmīga bija dažāda veida sabiedrisko ēku būvniecība - tika uzceltas ēkas:
- politikas (Tiesu pils, Finanšu ministrija u.c.);
- kultūras (piemēram, ierīkoja Brīvdabas muzeju, uzcēla Kara muzeju, Tautas namu (skat. pirmo attēlu), Vienības namus, kinoteātrus u.c.);
- saimnieciskiem (piemēram, ražošanas, tirdzniecības) u.c. mērķiem.
Izcils projekts bija Tiesu pils (mūsdienās - Ministru kabineta ēka), kurā plānotas tika visas detaļas, - arī mēbeles, pat to auduma raksts un nagliņas.
Jauni un moderni būvtehniskie risinājumi izmantoti Armijas ekonomiskā veikala ēkai (mūsdienās - Galerija Centrs): pamati - monolīta dzelzsbetona plāksne, iebūvēta staru apkures sistēma, gaisa kondicionieri utt..
Vecrīgas teritorijā tika veidoti laukumi, lai atbrīvotu skatu uz svarīgākajiem objektiem, tika nojauktas haotiskās gadsimtu gaitā sabūvētās neestētiskās piebūves, uzceltas jaunas iespaidīgas ēkas, piemēram, Finanšu ministrijas ēka.
Attēlā: Rīgas pils ar augstāko - Trīszvaigžņu (Triju zvaigžņu) torni.
Pārbūve notika arī Rīgas pilī (Prezidenta pilī) - pabeidza 4 stāva pārbūvi un rekonstrukciju, tika uzbūvēts Trīszvaigžņu tornis.
Vairāk par arhitektūru autoritārā režīma laikā - skat. tēmā "Autoritārais režīms".
Unikāls projekts bija 1930. gadā ekspluatācijā nodotais Rīgas Centrālā tirgus komplekss. Tā projekta nosacījums bija, ka jāizmanto Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē uzbūvēto cepelīnu angāru konstrukcijas. Projekta autors bija P. Dreijmanis.
Tolaik lielākais un modernākais tirgus Eiropas mērogā sastāv no 5 milzīgiem paviljoniem ar kopējo platību 16 000 kvadrātmetru. Lielākais paviljons (mūsdienās - gaļas paviljons) bija paredzēts vairumtirdzniecībai.
Preču piegādei tajā bija plānots dzelzceļa atzarojums (netika līdz galam realizēts).
Zem visiem paviljoniem ir pagrabi, tie savienoti ar tuneļiem, kas iziet arī uz kanāla malu, - tā ir ērtāk pievest un nogādāt preces uz paviljoniem.
Attēlā: Rīgas Centrālais tirgus - paviljoni un kanālmala ar ieejām pagrabos zem tirgus.
Svarīgi!
1998. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, tika iekļauta UNESCO "Pasaules kultūras mantojuma" sarakstā.
20. - 30. gadu Latvijā arhitektūra un būvniecība bija ļoti kvalitatīva -
- Projektu autori paši vadīja būvniecības darbus, to gaitā tika atrisinātas vismazākās problēmas.
- Ēkas ir estētiski pievilcīgas, tajās plaši izmantoti tā laika modernie būvpaņēmieni.
- Latvijas arhitektu darbi labi iekļāvās kopējās Eiropas būvmākslas tendencēs.
Atsauce:
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/7/7c/Riga._Bruninieku_street,_%E2%84%96_29-31.jpg/220px-Riga._Bruninieku_street,_%E2%84%96_29-31.jpg
http://www.inyourpocket.com/gallery/29050.jpg
http://www.tourism.jurmala.lv/upload/turisms/marsruti/jomas_iela_1920_gada.jpg
http://visitlatgale.com/images/3362-14832-2.jpg
http://www.a4d.lv/_fl/library/image534d092edc4a0.jpg
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/60/2006_09_14-17_RigaFortress054.jpg
http://www.ts.lv/files/upload/600_500_3/1357_lv_312.jpg
http://www.a4d.lv/lv/raksti/dzivoklu-krize-riga-20-gs-20-gados/
Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. / J. Krastiņš u.c. - Rīga: Baltika, 1998., 163 lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_Centr%C4%81ltirgus