3. Autoritārais režīms - saimniecība

Pēc ekonomikas lejupslīdes, kas sākās 20.gs. 20. gadu beigās pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā, 30. gadu sākumā Latvija sāka pārvarēt  grūtības, un dzīves līmenis pakāpeniski sāka celties.Ekonomiskās augšupejas galveno cēloni propagandas ietekmē saskatīja K.Ulmaņa personībā un viņa piekoptajā politikā.

  

Lauksaimniecība

Vislielāko valsts atbalstu gan finansiāli, gan izglītībai saņēma lauksaimnieki. K.Ulmanis uzskatīja, ka "lauksaimniecība ir cilvēces fundamentālākā nodarbošanās neatkarīgi no visām mācībām".

30. gadu otrajā pusē tika iegūtas augstākas graudu - rudzu, miežu, kviešu, auzu - ražas nekā iepriekšējos gados.

Izdevīga, lai arī ļoti darbietilpīga bija linu audzēšana, - pēckara Eiropā pēc tiem bija liels pieprasījums.

Lopkopības galvenās nozares palika piensaimniecība, gaļas lopu audzēšana, cūkkopība. 

Cūkgaļas (bekona), sviesta un linu piegāde vietējiem pārstrādātājiem un eksports nodrošināja zemniekiem stabilus ienākumus.

Auga zemnieku turība, un laukos notika dzīvojamo māju un saimniecības ēku būvniecība, tika iepirkta tehnika. 

Bet daudzi zemnieki arī izputēja, nespējot atmaksāt kredītus vai neprasmīgas saimniekošanas, mazo un tāpēc neefektīvo zemes platību dēļ.

 

 

Lauksaimniecībā 1939. gadā bija nodarbināti 66,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam - rūpniecībā - 13,5 procenti.

Agrārās reformas ietekmē, - kad katram pilsonim bija tiesības iegūt īpašumā zemi,- sevišķi aktuāls bija lauku darbaspēka jautājums. Tāpēc pieauga ārzemju laukstrādnieku (galvenokārt poļu un lietuviešu) skaits - no aptuveni 28 tūkstošiem 1934. gadā līdz pāri 46 tūkstošiem 1938. gadā.

Lai veicinātu lauksaimniecībā nodarbināto izglītotību, 1939. gadā Jelgavā sāka darbu Lauksaimniecības universitāte.

Ekonomiskās krīzes gados pieauga valsts intervence Latvijas ekonomikā - ne tikai rūpniecībā, bet arī tirdzniecībā. Strauji vairojās valsts monopolu skaits - linu, spirta, labības, pat valūtas tirdzniecībā.

Autoritārais režīms īstenoja plašu uzņēmumu nacionalizāciju - tika veicināta privāto uzņēmumu pāriešana valsts monopola jeb "latviešu kapitāla" rokās.

Ar valsts kapitāla palīdzību veidoja jaunus, lielus uzņēmumus, piemēram, VEF, "Vairogu" u.c.. Šajā gadījumā valsts atbalsts ļāva ieviest novitātes, un, piemēram, VEF 1938. gadā sāka ražot inženiera Valtera Capa brīnumu - pasaulē mazāko fotoaparātu "Minox", kas kļuva populārs visā pasaulē.

 

 

Tehniski izcili un skaisti dizainā bija latviešu ražotie radioaparāti (Ādolfa Irbītes dizains), telefonaparatūra, velosipēdi u.c. preces. 

Akciju sabiedrībā "Vairogs" tika uzbūvētas sešas vieglās lidmašīnas, bija tuvu tam, lai sāktu automobiļu ražošanu.

Kopumā, valstij palielinot ietekmi rūpniecībā, tās produktivitāte samazinājās, jo, ierobežojot privāto iniciatīvu, resursi vairs neplūda tur, kur būtu efektīvāk, bet tur, kur valdība norādīja. Saimnieciskās pašierosmes vietā stājās ierēdņu birokrātija.

 

 

Kad 1939. gadā Ķeguma HES uzsāka strāvas piegādi, bija sācies 2. Pasaules karš, kura dēļ samazinājās ogļu pievedumi. Ķeguma HES lielā mērā atbrīvoja Latviju no rūpēm par energoresursiem, kā arī ļāva ietaupīt valūtu.

Latvijas Banka pasaules krīzes gados centās noturēt stabilu lata vērtību, bet tas sadārdzināja eksportu, apgrūtināja krīzes pārvarēšanu.

Lata devalvāciju Latvijas Banka veica tikai 1936. gadā, un tā vērtības kritums bija ievērojams - gandrīz uz pusi, salīdzinot ar britu mārciņu. Pēc lata vērtības krituma algas strādniekiem rūpniecības uzņēmumos arī kritās ( to vērtība), un dzīves līmenis pazeminājās. Strādnieki nebija apmierināti ar autoritāro režīmu.

Bet, neraugoties uz šiem trūkumiem, visos neatkarības gados Latvijas finanšu sistēma bija darbojusies veiksmīgi - valstij bija ievērojami valūtas un zelta uzkrājumi, lata pirktspēja - augsta.

Autoritārā režīma laikā ar pārkārtojumiem saimniecības struktūrās tika stiprināta latviešu loma rūpniecībā un kopumā nacionālajā saimniecībā.

 

Pēc pasaules ekonomiskās krīzes - 30. gados - mainījās Latvijas (tāpat kā daudzu Rietumvalstu) ārējās tirdzniecības forma, - galvenie Latvijas tirdzniecības partneri Lielbritānija un Vācija brīvo tirdzniecību nomainīja uz barteru - tika pirkta prece pret preci.

Vācija turklāt barteru sāka izmantot agresīvi un reiha politisko mērķu labā - pirka tikai no tiem, kas Berlīnei neiebilda, noteica, kuras preces Latvija pirks no Vācijas (bieži vien, - nevajadzīgas), nepiegādāja preces, par kurām jau bija samaksāts.

Ne tik agresīvi kā Vācija, arī Lielbritānija pārgāja uz bartera darījumiem, bet drīz darījumu apjoms samazinājās, un par galveno Latvijas tirdzniecības partneri palika Vācija.