2. PSRS politika Latvijā

Republikas partijas organizācijas vadībā vienmēr  izraudzījās „centram” paklausīgus cilvēkus, piemēram, no Krievijas un citām padomju republikām atsūtītos darbiniekus un demobilizētos virsniekus, kuri nepazina vietējos apstākļus un latviešu valodas nezināšanas dēļ nevarēja saprasties ar cilvēkiem. Ar laiku vadošajos amatos nokļuva arī latvieši, tomēr viņu ietekme svarīgu jautājumu risināšanā nebija liela. Viss tika izlemts Maskavā.

 

Formāli likumdevējs bija LPSR Augstākā padome, bet izpildvaras funkcijas bija uzticētas Ministru padomei. Pašvaldību lietas pārzināja  pilsētu, rajonu un ciemu deputātu padomes un izpildkomitejas. Iedzīvotāji regulāri piedalījās vēlēšanās, kuras Konstitūcijā bija nosauktas par demokrātiskām, taču patiesībā tādas nebija, jo deputātus jau iepriekš bija izraudzījušās partijas CK un rajonu komitejas. Katrā vēlēšanu apgabalā tika izvirzīts tikai viens deputātu kandidāts.
 
 

PSRS valsts varas un pārvaldes struktūra
 
50. gadu beigās, tā sauktā Hruščova atkušņa laikā,  Latvijas PSR vadībā izvirzījās cilvēki, kas gribēja, nelaužot pastāvošo sistēmu:

 
Šo grupu vēlāk nosauca par nacionālkomunistiem. Nacionālkomunisti neslēpa, ka viņu mērķis ir panākt, lai Latvija nezaudētu savu „nacionālo seju”. Viņi radīja iespējas ierobežotai latviešu kultūras atdzimšanai okupētajā Latvijā. Kultūras jomā tika atvieglota cenzūra un veiktas reformas izglītībā. Nostiprinājās latviešu inteliģences slānis.

 
Pēc tam, kad 1959. gadā no Maskavas ieradās īpaša komisija, sakās izrēķināšanās ar nepakļāvīgajiem. Promaskaviskais Arvīda Pelšes un Augusta Vosa grupējums panāca LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Eduarda Berklava un daudzu viņa domubiedru atbrīvošanu no amatiem. Komunistiskā ideoloģija nebija savienojama ar nacionālisma centieniem.

 

E. Berklavs
 

Totalitārisma apstākļos tautas gribas brīva izpausme nebija iespējama. Cenzūra nemitīgi sekoja, lai presē, radio, televīzijā un literatūrā neparādītos padomju varas kritika.

Cilvēki pakāpeniski pierada pie reālās dzīves izskaistinātā atspoguļojuma un baidījās paust savus patiesos uzskatus.

 
Par padomju cilvēka pamatvērtībām tika pasludināts darbs, kolektīvisms, varonība, ziedošanās sabiedrības interesēm, tautu draudzība un internacionālais pienākums.

 

Oktobrēni – 1. – 3. klašu skolēni, saukti par Ļeņina mazbērniem, tika gatavoti uzņemšanai pionieru organizācijā. 
Pionieri – padomju bērnu un pusaudžu organizācija, kas apvienoja  skolēnus no 10 – 15 gadu vecumam.
Komjaunatne – padomju jaunatnes sabiedriski politiska organizācija, kas darbojās Komunistiskās partijas vadībā un uzņēma 14 – 28 gadus vecus jauniešus. Komjauniešos ņēma tikai šīs organizācijas cienīgos.

 
Šīs organizācijas nodarbojās ar bērnu un jauniešu ideoloģisko audzināšanu. Tie, kas izvairījās no iestāšanās organizācijās, apdraudēja savu turpmāko profesionālo karjeru un augstākās izglītības iegūšanu. Augstskolas izglītībā marksisma – ļeņinisma ideoloģija bija obligāta sastāvdaļa pat eksakto zinību studentiem un aizņēma lielu daļa studiju laika.
 

 

 

 
PSRS okupācijas vara izvietoja Baltijas republikās padomju karaspēka daļas, mērķtiecīgi iepludināja desmitiem tūkstošu imigrantu no citām Padomju Savienības republikām. Politiskajā dzīvē dominēja krievu valoda. Krieviski runāja Latvijas PSR Augstākajā padomē, kompartijas un komjaunatnes centrālkomitejās, arodbiedrību sanāksmēs un oficiālās svinībās. Darbavietās, kur līdz ar latviešiem strādāja citu tautību darbinieki, pārsvarā lietoja krievu valodu, jo iebraucēji latviešu valodu nemācījās. Krievu skolās latviešu valodu mācīja nepietiekamā līmenī, turpretī latviešu skolās krievu valodas apguvei veltīja pastiprinātu uzmanību.

 
Veicinot pārkrievošanu, pakļaujot savai ietekmei baznīcu, nostiprinot kontroli pār visām sabiedrības garīgās dzīves jomām, okupācijas režīms centās iznīcināt domu par neatkarīgu Latviju.
 

PSRS karaspēka izvietojums Latvijā