4. Represijas un pretošanās režīmam

Padomju propaganda apgalvoja, ka Sarkanā armija atbrīvojusi Latviju no vācu fašistiskajiem okupantiem, taču dažādās padomju represīvās iestādes Baltijā rīkojās kā okupētā, nevis savā teritorijā. Vietējo iedzīvotāju atbalsts padomju varai bija minimāls, tāpēc pārvaldes funkciju veikšanā tika iesaistīti cilvēki no citām PSRS republikām.

Staļina režīms klaji ignorēja cilvēktiesības un pārkāpa starptautisko tiesību normas. Vienīgais veids, kā padomju vara varēja noturēt paklausību vietējos iedzīvotājos, bija komunistiskās partijas izstrādātā un represīvo orgānu īstenotā terora politika.

 

Represijas sākās tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā 1944. gada vasarā. Tika izveidotas filtrācijas nometnes, kurās ieslodzīja cilvēkus, kurus turēja aizdomās par sadarbošanos ar vācu varas iestādēm vai piedalīšanos nacionālās pretestības kustībās, kā arī leģionārus un citus Vācijas pusē karojušos.

Maskava rēķinājās ar to, ka zemnieki pretosies kolektivizācijai, tādēļ tika nolemts, līdzīgi kā 20. gadu beigās Krievijā, Ukrainā un citās PSRS republikās, par brīdinājumu pārējiem turīgos zemniekus – tā saucamos kulakus un viņu ģimenes izsūtīt. Izsūtāmo sarakstos galvenokārt iekļāva tos zemniekus, kuriem 30. gadu beigās piederēja vairāk nekā 30 ha zemes.

 

Kara beigās Latvijas mežos bija daudz nacionālo partizānu vienības, kas turpināja cīņu pret padomju varu. Bez vietējo iedzīvotāju materiāla un morāla atbalsta partizānu ilgstoša darbība nebūtu iespējama. Padomju vara izrēķinājās ar partizānu atbalstītājiem un viņu ģimenēm, izsūtot tos no Latvijas.

Masu deportāciju un citu represiju  īstenošanā okupācijas vara iesaistīja vietējos komunistus, komjauniešus, padomju darbiniekus un aktīvistus, kā arī tā sauktos iznīcinātājus – militarizēto vienību dalībniekus.

Daudzi Latvijā negribēja samierināties ar padomju okupāciju un II pasaules kara beigās un pirmajos pēckara gados iesaistījās pretošanās kustībā. Karadarbības rajonos cilvēki viegli varēja iegūt ieročus. Aukstā kara apstākļos daudzi ticēja, ka Rietumu demokrātiskās valstis uzsāks karu ar totalitāro Padomju Savienību un atbrīvos Baltiju.

 

Vienību kodolu veidoja vīrieši, kuri bija karojuši Vācijas armijā. Viņiem pievienojās tie, kas izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā, kā arī tie, kas baidījās no padomju varas represijām.

 

Pirmajos pēckara gados darbojās lielas partizānu vienības – ap 100 un vairāk kaujinieku katrā. Lielākā nacionālo partizānu sadursme ar padomju militārajām vienībām notika Latgalē, Stampaku purva rajonā, tajā no abām pusēm piedalījās ap 500 kaujinieku.

Taču lielās partizānu vienības drīz tika sagrautas, tādēļ mežabrāļi apvienojās nelielās, mobilās kaujas vienībās, kas veica diversijas uz ceļiem un dzelzceļa, uzbruka padomju varas pārstāvjiem. Tolaik mežos slēpās daudzi cilvēki, kas nevēlējās piedalīties bruņotā pretestībā, bet cerēja, ka politiskā situācija mainīsies. Tomēr cerība uz palīdzību no Rietumiem nepiepildījās, jo rietumvalstis nevēlējās uzsākt militāru konfrontāciju ar spēcīgo PSRS.

40. gadu beigās padomju vara izveidoja iznīcinātāju vienības, kas vajāja bruņotās pretestības dalībniekus un visus tos, kurus turēja aizdomās par partizānu atbalstīšanu. Pēc 1945. gada marta deportācijas bruņotā pretestība pamazām apsīka, bet dažviet turpinājās līdz pat 50. gadu otrajai pusei.

 

Padomju laikā Latvijā pastāvēja arī nevardarbīgā pretestība režīmam, jo daudzi nepieņēma realitāti un negatīvi izteicās par padomju varu.

Savukārt disidentus, kuri valsts stingrās kontroles apstākļos tomēr nebaidījās brīvi paust savu viedokli, parasti arestēja un notiesāja, piespriežot tiem dažādus sodus, kas bija jāizcieš ieslodzījuma vietās tālu no Latvijas.

Kopš 50. gadu otrās puses plaši izplatīts padomju režīma paņēmiens disidentu apklusināšanai bija to izolēšana no sabiedrības, ieslogot psihiatriskajās slimnīcās.

1961. gadā uz 15 gadiem tika notiesātsGunārs Astra.

1983. gada 15. decembrī tiesā viņš teica savu "Pēdējo vārdu", nobeidzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku."

 

 

Pēdējā lielā politiskā prāva notika 1983. gadā, tajā tika apsūdzēts Ints Cālītis un citi disidenti.

 

Visu padomju laiku bija vērojama pasīva pretošanās, varas iestāžu ignorēšana, nacionālo svētku svinēšana, Rietumu radiopārraižu klausīšanās. Savu izjūtu un patieso pārdzīvojumu atbalsi cilvēki meklēja dzejā un prozā, tādēļ nereti par pretestības izpausmi kļuva literatūra. Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Knuts Skujenieks un citi dzejnieki pauda dzejas rindās būtiskas nacionālās un demokrātiskās idejas.

Represīvās iestādes ar lielu aizdomīgumu raudzījās uz literātu un mākslinieku neformālajiem kontaktiem, domubiedru privātu pulcēšanos. Piemēram, 50. gadu sākumā Rīgā tika tiesātas cilvēku grupas, kas interesējās par franču kultūru.