6. Kultūra un izglītība

Inteliģences uzraudzībai tika izveidotas radošās savienības, kuras kļuva par plašu kultūras pasākumu organizēšanas iniciatorēm.

 

Inteliģence – sociāls slānis PSRS; cilvēki, kuri profesionāli nodarbināti garīgajā darbā, jaunradē un izglītībā, attīsta un izplata kultūru.

 

Radošās savienības – sabiedriskas organizācijas, kas PSRS tika veidotas, lai apvienotu un vieglāk pakļautu režīma kontrolei dažādu nozaru mākslas darbiniekus.

 

1. Latvijas PSR Dziesmu svētki Esplanādē 1948.g.

 

1948. gadā tika atjaunota dziesmu svētku tradīcija. 1. Latvijas PSR Dziesmu svētki notika Esplanādē, kas bija rotāta ar Ļeņina un Staļina attēliem, lozungiem, kuri slavināja Padomju valsti un Komunistisko partiju. 1955. gadā tika atklāta Kultūras un atpūtas parka estrāde Mežaparkā, kur turpmāk notika dziesmu svētku pasākumi. Kaut arī bija jādzied obligātais, padomju ierēdņu noteiktais repertuārs, 1973. gadā ar 7. LPSR Dziesmu un deju svētkiem un Dziesmusvētku parka atklāšanu tika plaši atzīmēta Pirmo latviešu vispārējo dziesmu svētku simtgade. Dziesmu svētki ikreiz izvērtās par plašu tautas manifestāciju, jo galvenais bija kopā sanākšana, tautas tērpi, krāšņi gājieni, kuri deva spēku ilgam laikam. Savā brīvajā laikā daudzi iesaistījās koros, deju kolektīvos, amatieru teātros un tautas lietišķās mākslas studijās. 80. gados par intelektuālās pretestības formām kļuva folkloras festivāli, novada vēstures un kultūras mantojuma pētīšana.

 

Sabiedrībā bija augsts radošo profesiju prestižs. Māksla, teātris un literatūra padomju laikos lielā mērā bija latviešu tautas patvērums. Cilvēki glābās no padomju propagandas sagrozītās realitātes, lasot daiļliteratūru, apmeklējot kino un teātrus. Mākslas valodā bija iespējams paust nacionālās idejas, kas tiešā veidā nebija iespējams.

 

Liela uzmanība tika pievērsta izglītībai. Pamatskolas bija obligātas visiem attiecīgā vecuma bērniem. 1981. gadā pabeidza pāreju uz obligātu vidējo izglītību, pieauga studējošo skaits Latvijas augstskolās.

 
Augsts bija zinātnes prestižs. Lielu finansiālu atbalstu saņēma tās eksakto zinātņu nozares, kas bija saistītas ar militāro rūpniecību un kosmosa izpēti.

 

Komunistiskā ideoloģija sludināja, ka reliģija ir pagātnes palieka, no kuras sabiedrībai jāatbrīvojas. Daudzus dievnamus slēdza, tajos ierīkoja planetāriju, koncertzāles, sporta zāles, noliktavas vai kolhozu graudu kaltes, citi, pamesti novārtā, sagruva. Tikai 70. – 80. gadu mijā inteliģences pārstāvjiem izdevās pievērst varas iestāžu un sabiedrības uzmanību tam, ka baznīcas ir kultūras un mākslas pieminekļi. Tika organizētas talkas pamesto ēku uzkopšanai, dažās veica restaurāciju.

 
Padomju varas gados Latvijas sportisti pārstāvēja PSRS un startēja tās komandu sastāvā, daudzi guva labus panākumus Eiropas un pasaules mēroga sacensībās, kā arī olimpiskajās spēlēs: sieviešu basketbola komanda TTT 18 reizes izcīnīja Eiropas kausu, Mihails Tāls bija pasaules čempions šahā (1960), Lāsma Kauniste – ātrslidošanā (1969), olimpisko čempionu zelta medaļas izcīnīja šķēpmetēji Inese Jaunzeme (1956), Jānis Lūsis (1968), Dainis Kūla (1980), kamaniņu braucēja Vera Zozuļa (1980), hokejists Helmūts Balderis (1980), bobslejists Jānis Ķipurs (1988), kanoe airētājs Ivans Klementjevs (1988). Vairāki sportisti izcīnīja arī sudraba un bronza medaļas.

 

Komunistiskās partijas izdevums „Cīņa”, laikraksti bērniem un jauniešiem „Pionieris”, „Padomju Jaunatne”, žurnāli „Draugs” un „Liesma”, ilustrēts žurnāls „Zvaigzne”, kā arī izdevumi lauku iedzīvotājiem, sievietēm u.c. Interesanti bija ar kultūru saistītie izdevumi „Literatūra un Māksla”, „Karogs”, „Māksla”. Populārs bija humora un satīra žurnāls „Dadzis”, kurā māksliniekiem dažkārt izdevās publicēt karikatūras un feļetonus par padomju dzīves negācijām.

 

 

Radio 50. – 60. gados bija viens no galvenajiem informācijas ieguves avotiem, lai arī okupācijas apstākļos tas bija pastāvošās varas uzskatu paudējs. Latvijas iedzīvotāji saņēma tikai oficiālas ziņas un cenzūras kontrolētas radiopārraides, tomēr daudzi raidījumi bija populāri, piemēram, „Mikrofons”, kurš sniedza daudzveidīgu informāciju, intervēja interesantus cilvēkus, pārraidīja latviešu un ārzemju mūziku. Raidījuma popularitāte pieauga, kad sāka organizēt dziesmu aptaujas un apbalvot labākās dziesmas.

 

Pirmā Latvijas televīzijas pārraide notika 1954. gadā, taču tajā laikā televizori bija retai ģimenei. 60. – 70. gados televīzijas skatītāju skaits pieauga. 1974. gadā tika demonstrēta pirmā krāsainā TV pārraide, bet 1988. gadā sāka darboties TV komplekss Zaķusalā.

 

Padomju vara privātos uzņēmumus nacionalizēja. Grāmatu izdošanu plānoja un finansēja valsts. Tika nodibināta Latvijas Valsts izdevniecība, kas vēlāk sadalījās atsevišķās izdevniecībās. Izdevniecība „Liesma” izdeva daiļliteratūru, „Zinātne” – zinātnisko literatūru, „Zvaigzne” – mācību grāmatas, bet „Avots” – populārzinātnisko literatūru, Galvenā enciklopēdiju redakcija – enciklopēdijas. Grāmatu izdošanu uzraudzīja Komunistiskās partijas vadītā politiskā cenzūra. Nevēlamie sacerējumi tika iznīcināti vai aizliegti, bet oficiālajai ideoloģijai vēlamie – izdoti nelielos metienos un nopērkami par zemām cenām. Grāmatveikalu plauktus galvenokārt piepildīja sabiedriski politiskā literatūra, jo mākslas grāmatas un daiļliteratūra ātri tika izpirkta.

 

1964.gadā tika nodibināts Rīgas estrādes orķestris Raimonda Paula vadībā.

 
No 1967. līdz 1981. gada jūlija sākumam Piebalgā pulcējās komponista Imanta Kalniņa mūzikas cienītāji. Varas iestādes šajās dienās saskatīja nacionālisma izpausmes un koncertus aizliedza. Neuzticību radīja arī mūzikas festivāls „Liepājas dzintars”, kura popularitāte sākumā bija liela, bet vēlāk notika stingrā varas iestāžu kontrolē.

 

Teātra repertuāru veidoja latviešu un pasaules klasika, kā arī obligātā piedeva – padomju lugas. Režisori un aktieri baudīja tautas mīlestību un uzmanību.

 
Kinohronikas žurnāli „Padomju Latvija”, „Pionieris”, „Māksla”, „Sporta apskats” regulāri sniedza informāciju par notikumiem. 1963. gadā Rīgas kinostudija sāka darbu jaunuzceltajā ēkā Šmerlī.

 
Dokumentālā kino režisori Uldis Brauns, Hercs Frabks, Ivars Seleckis, Juris Podnieks, Ansis Epners u.c. radīja filmas, kuras atspoguļoja cilvēka dvēseles stāvokli, prata ielūkoties ikdienas dzīvē un runāt par problēmām. 70. – 80. gados Rīgas kinostudijā tapa daudzas spēlfilmas, kuras skatījās arī citu PSRS republiku iedzīvotāji („Puika”, „Vella kalpi”, „Sprīdītis”, „Ceplis”, „Teātris”, „Ezera sonāte”, „Emīla nedarbi”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Ilgais ceļš kāpās" u.c.).

 

 
1978. gadā tika nodibināta balva „Lielais Kristaps” par sasniegumiem kinomākslā.