4. Baltijas ceļš 1989. gadā (UNESCO LNK)

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) apvieno 195 valstis.

UNESCO "Pasaules atmiņa" dokumentārā mantojuma saraksts ir izveidots 1992. gadā ar mērķi, lai apzinātu un saglabātu visas cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video vai audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.

 

 

Programmas ietvaros tiek veidots starptautisks reģistrs, kurā kopumā iekļauti 527 ieraksti, no kuriem trīs ir saistīti ar Latviju.

Baltijas ceļš iekļaušana UNESCO "Pasaules atmiņa" dokumentārā mantojuma sarakstā apstiprināta 2009. gada 30. jūlijā  Bridžtaunā, Barbadosā.

 

"Pasaules atmiņa" dokumentārā mantojuma sarakstā ir iekļauti ar Baltijas ceļu saistīti septiņi Igaunijas dokumenti, astoņi Latvijas dokumenti un divdesmit trīs Lietuvas dokumenti.

No Latvijas iekļautie dokumenti ir;

1939. gada 23. augustā – Otrā pasaules kara priekšvakarā, saskaņā ar PSRS līdera J. Staļina un Vācijas līdera Ā. Hitlera vienošanos, tika noslēgts līgums par savstarpēju neuzbrukšanu, tam pievienotajā papildprotokolā abas valstis sadalīja ietekmes sfēras Eiropā – cik tālu Eiropu pakļaus Vācija, cik tālu – PSRS.

Saskaņā ar šo līgumu, Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija bija ietvertas PSRS "interešu sfērā", 1940. gadā PSRS okupēja Baltijas valstis (skat. karti zemāk).

 

 

Pēc Otrā pasaules kara starptautiskā sabiedrība nepieprasīja PSRS atjaunot Baltijas valstu neatkarību – tās palika padomju okupācijā. Par šo okupācijas faktu gan PSRS, gan pasaulei atgādināja Baltijas ceļš.

Baltijas valstu nacionālās kustības: Igaunijas Tautas fronte Rahvarinne, Latvijas Tautas fronte (LTF) un Lietuvas Reformu kustība Sajūdis, 1989. gada 23. augustā organizēja masveida cilvēku manifestāciju. Tas notika apstākļos, kad vēl nebija mūsdienās ierasto operatīvo saziņas iespēju – mobilo telefonu un interneta. Baltijas ceļš bija ciešas un precīzas cilvēku sadarbības radīts.

 

Priekšplānā LTF organizācijas komiteja (no labās): Džemma Skulme, Jānis Rukšāns, Dainis Īvāns, Jānis Peters, Valdis Šteins.

 

LTF, tāpat kā Lietuvas un Igaunijas Tautas frontes, bija masveidīgākā organizācija, tās dalībnieki kļuva par Trešās Atmodas procesu līderiem un valstiskās neatkarības atjaunošanas īstenotājiem.

Baltijas ceļš bija apbrīnojama solidaritātes rīcība, kas piesaistīja lielu uzmanību visā pasaulē. Tas parādīja, kā trīs Baltijas valstis, neskatoties uz nacionālo identitāšu atšķirībām, radīja sinerģiju savos centienos pēc brīvības.

 

Iespaidīgā apmēram 2 miljonu cilvēku ķēde 680 km garumā kopā ar aizvien plašāku starptautisko atbalstu vēsturisko faktu publiskošanai piespieda PSRS Tautas deputātu kongresu 1989. gada 24. decembrī pasludināt Vācijas un Padomju Savienības līgumu un tā slepenos papildprotokolus par spēkā neesošiem.

Baltijas ceļš ienesa nozīmīgas izmaiņas pasaules vēsturē. Tas tika panākts ar sociālo vienotību un kopīgu apņemšanos un pārliecību, ko katrs cilvēks pauda kopīgā mērķa sasniegšanā. Šis iespaidīgais nevardarbīgais protests un solidaritāte, bija dzīvs miera kultūras piemērs, paverot piekļuvi informācijai un veicinot slepenā līguma un tā drausmīgo seku atzīšanu. Tas palielināja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālās pašnoteikšanās iespēju un veicināja demokrātiskas kustības visā Padomju Savienībā.

Baltijas valstīm izdevās panākt savu brīvību mierīgā ceļā, radot nevardarbīgas pretošanās paraugu, kas mūsdienās tiek atkārtots vairākās pasaules valstīs kā līdzeklis tautu cīņā par brīvību.

 

Baltijas ceļš bija parādība, kas parādīja, kā trīs mazas valstis – Baltijas valstis, neatkarīgi no to unikālajām nacionālajām īpatnībām, radīja starpkultūru garīgu sinerģiju gan iekšēji, gan starp Baltijas valstīm kopīga mērķa vārdā – pārvarēt pasaules kara sekas un uzvarēt totalitāro režīmu. Baltijas ceļš ir vēsturisks simbols, kas ir dzīvs kolektīvajā atmiņā, bagātinot izpratni par solidaritātes un vārda brīvības izjūtu un vērtībām.