Dažādos vēstures periodos ir bijusi nepieciešamība apkopot informāciju, vākt datus un saprast, ko tie nozīmē. Senajā Ēģiptē, Grieķijā, Romas impērijā dati tika ievākti, galvenokārt, lai varētu iekasēt nodokļus, zināt iedzīvotāju skaitu, īpašumus un zemi, veikt militārās operācijas. Viduslaikos baznīca bija tā, kura reģistrēja jaunpiedzimušos, mirušos un laulības. Jaunākajos vēstures laikos, kad sāka attīstīties rūpniecība, radās nepieciešamība krāt datus par ražošanas apjomiem, izejvielām un realizācijas apjomiem.
Nepieciešamība pēc uzskaites dažādās valstīs veicināja statistikas kā zinātnes veidošanos. Statistika kā zinātne sāka attīstīties 17. gs. vidū divos virzienos:
- Aprakstošā;
- Matemātiskā.
Izpratne par aprakstošo statistiku sāka veidoties Vācijā 17.gs. sākumā. Šīs skolas ievērojamākie pārstāvji ir G. Konrings (1606.-1681.) un G. Ahenvals (1719.-1772.), kurš pirmoreiz Marburgas universitātē 1746. g. uzsāka lasīt lekcijas jaunā disciplīnā, kuru nosauc par statistiku.
Interesanti, ka aprakstošās skolas pārstāvji vispār izvairījās no skaitlisko datu izmantošanas un tikai vēlāk (18.gs. vidū) skaitliskie dati pakāpeniski iekaro tiesības tikt ietvertiem aprakstošās statistikas darbos.
Statistika ir cieši saistīta ar matemātiku. Matemātiskais virziens statistikā sāka veidoties Anglijā ap 17. gs. sākumā, saucoties kā politiskā aritmētika.
Šī virziena pamatlicējs un spilgtākais pārstāvis ir V.Pettijs (1623.-1742.). Atšķirībā no aprakstošās skolas matemātiskā virziena pārstāvji par savu uzdevumu izvirzīja ekonomisko parādību likumsakarību un savstarpējo sakarību atklāšanu ar dažādu aprēķinu palīdzību.Tās uzdevums bija ekonomisko un demogrāfisko datu apkalpošana.
Atsauce:
http://aquila-t.turiba.lv, Mācību materiāls