1. Baroka raksturojums

Populārākie baroka laika komponisti ir Johans Sebastiāns Bahs (1685 - 1750), Georgs Frīdrihs Hendelis (1685 - 1759) un Antonio Vivaldi (1678 - 1741). Tiek uzskatīts, ka gadā - 1750., kad mira izcilais komponists J. S. Bahs, Eiropas kultūrā beidza pastāvēt baroka stils.
 
Tik grezns, spožuma un bagātības pilns stils nav bijis neviens cits laika posms pasaules vēsturē. Baroku var nodēvēt par "sacensību stilu greznumā", kad gan karaļi, gan zemākas pakāpes augstmaņi sacentās savā starpā bagātībā. Baroka raksturīgākās iezīmes ir tieksme pēc grandiozā un monumentālā. Tas izpaudās piļu būvniecībā, to krāšņās fasādēs un masīvās strūklakās, parku plašumos un ēku interjeros. Plaši tika pielietots marmors un spoguļi.

 

Versaļas pils – franču baroka arhitektūras piemērs, viena no greznākajām pilīm pasaulē. Laikā no 1622. – 1789. gadam šī pils ir bijusi Francijas karaļu rezidence un politiskās dzīves centrs. Īpašu spožumu tā piedzīvoja karaļa Luija XIV (saukta arī par "Saules karali") valdīšanas laikā.

  

Spoguļzāle Versaļas pilī Francijā 

  

Baroks bija karaļu neierobežotas varas laiks, kas izpaudās kā despotiska izturēšanās pret kalpiem (despots - neierobežots, nežēlīgs un varmācīgs valdnieks). Tomēr, neskatoties uz to, viņu vara tika īpaši cildināta. Karalis bija galma centrālā figūra un viņa vārds bija likums.

 

Karaļi, hercogi un muižnieki pulcēja ap sevi labākos māksliniekus. Arhitektūra, glezniecība un mūzika saņēma izšķērdīgi devīgu aristokrātijas finansiālo atbalstu, jo šīs mākslas nozares parādīja augstmaņu bagātību un cildināja viņu varu. Jebkuras pakāpes augstmaņa labā darbojās viss galms. Tika piesaistīti labākie dzejnieki, kas pēc karaļa noteiktiem kanoniem izdomāja atbilstošas valdnieka varu cildinošas vārsmas.

 

Slavenākais un lielākais Eiropas galms izveidojās Luija XIV laikā (XVII -XVIII gadsimtā) Versaļas pilī.

Tie ir valdnieks, viņa ģimene, radinieki un valdniekam pietuvinātās personas, kuras sauca par galminiekiem. Galminiekus, personas, kurām dzīvot galmā un atbalstīt valdnieku, karalis izvēlējās pats. Viņiem bija jāpamet savi īpašumi, arī ģimenes un bez ierunām jādodas dzīvot uz valdnieka galmu. Galminieku skaits prezentēja valdnieka bagātību, piemēram, Versaļas pilī karaļa Luija XIV galmā dzīvoja ap 20 000 galminieku.

 

Rundāles pils – nozīmīgākā un greznākā baroka stila pils Latvijā, kuru cēla laikā no 1736. līdz 1768. gadam. Tā bija Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence.

 

Rundāles pils
 
Viena no vēstures stilu (piem., viduslaiki, renesanse, klasicisms) raksturojošām pazīmēm ir konkrētajā laikā valkātais apģērbs. Obligāta augstmaņu tērpu sastāvdaļa barokā bija baltā parūka. Bez tās parādīties sabiedrībā skaitījās augstākā mērā nepieklājīgi.Tērpu audumiem izvēlējās tikai pašu labāko un dārgāko - brokātu, zīdu, samtu un mežģīnes. Apģērbu aizdarei un pat kurpēm izmantoja sudraba sprādzes. Tērpa galvenais mērķis bija izcelt ķermeni un radīt majestātisku stāju.

 

Izsmalcinātajos tērpos tika veidots teatrāls izturēšanās veids, jo baroks pēc būtības ir "teātra stils". Teātris nevis uz skatuves, bet dzīvē. Augstmaņu attiecības galmā lielākoties nebija patiesas. Attiecības un manieres bija smalki veidotas, bet reizē arī samāksloti uzspēlētas. Baroka laika augstmaņu sabiedrībā valdīja teatrālisms, kas izpaudās pat visvienkāršākajās dzīves situācijās un lietišķās vēstulēs.

 

 

Talantīgākos un veiksmīgākos mūziķus barokā aicināja strādāt galmā un rakstīt mūziku valdnieka un galma vajadzībām. Viņi darbojās gan kā komponisti, gan arī pildīja kapelmeistara vai mūzikas direktora amatu. Tādi komponisti bija Džovanni Batista Lulli Luija XIV galmā Francijā Versaļā, kā arī Georgs Frīdrihs Hendelis Džordža I galmā Anglijā (izcilais baroka laika komponists Johans Sebastiāns Bahs arī bija saistīts ar galmu, taču viņa galvenā muzikālā nodarbošanās bija mūzikas komponēšana baznīcas vajadzībām, ērģeļu un klavesīna spēle).

 

Galma kapelmeistara amats nozīmīguma ziņā tika pielīdzināts galma sekretāram. Viņu augstmaņi cienīja. Toties pašus orķestra mūziķus gan augstu nevērtēja. Tie tika uzskatīti par sulaiņiem un kalpiem.

 

Tāpat kā pils, tās dārza plašums, ieguldītie līdzekļi greznumā, galminieku skaits rādīja konkrētā galma diženumu, tāpat arī galma orķestris kalpoja kā pārticības apliecinājums. Orķestris muzicēja gandrīz visas dienas garumā. Galmā “dzīvā mūzika” vienmēr skanēja maltītes laikā. Tā kā augstmaņi pusdienoja un vakariņoja vairāku stundu garumā, šajā laikā pils orķestris viņus izklaidēja, atskaņojot mūziku, atbilstošu baudāmajam ēdienam. Piemēram, nobaudot desertu, kapelas atskaņotajai mūzikai bija jābūt sevišķi priecīgai. Pie galda sēdošie mūzikai visu uzmanību neveltīja, jo tajā brīdī galvenais bija ēdiena baudīšana un augstmaņu sarunas. Mūzikas galvenā funkcija bija vieglas un nepiespiestas gaisotnes radīšana. Taču aristokrāti novērtēja arī labu mūziku, jo paši nodarbojās ar muzicēšanu.

 

Īsākos vai garākos izbraucienos vienmēr līdzi bija galma kapela vai orķestris, kura uzdevums bija muzikāli izklaidēt augstmaņus un rādīt galma pārticības iespaidu. Viņi palīdzēja vairot karaļu un dižciltīgo slavu, autoritāti un piešķīra spožumu galma dzīvei. Mūziķu galvenais mērķis bija kalpot aristokrātu izpriecai un izklaidei.

 

Galmos ļoti bieži tika rīkotas balles un augstmaņu pieņemšanas, kurās vienmēr tika atskaņoti galma komponista sacerētie gan jaunākie, gan karaļa iemīļotākie skaņdarbi.

 

 

Anglijas karaļa galma komponista Georga Frīdriha Hendeļa pasaulslavenais skaņdarbs – svīta orķestrim “Mūzika uz ūdens” tika sarakstīta tieši karaļa “ikdienas vajadzībām.” Viena no viņa galma izpriecām bija vizināšanās laivās pa Temzas upi. Īpaša laiva bija paredzēta karalim, vairākās laivās bija vietas galminiekiem, bet īpaša laiva esot bijusi paredzēta arī apmēram 50 mūziķu lielam orķestrim. Viņi rūpējās par muzikālo izklaidi laivu braucienā un atskaņoja šim atpūtas pasākumam speciāli sacerēto svītu “Mūzika uz ūdens”.
 
Noklausies fragmentu no svītas.