Hlodviga pēcteči paplašināja Franku valsts robežas. Valdnieka Kārļa Lielā laikā tā kļuva par varenu impēriju un vadošo spēku Rietumeiropā.
Sākumā Franku valstī valdīja Merovingu karaļi. Ar laiku arvien lielāku varu ieguva karaļa amatpersonas majordomi, kuri pārzināja valdnieka saimniecību.
751. gadā majordoms Pipins Īsais izdarīja apvērsumu un kļuva par Franku valsts valdnieku. Viņa dēls Kārlis kļuva par jaunās Karolingu dinastijas izcilāko valdnieku, kas valdīja no 768. g. līdz 814. gadam un vēsturē iegājis ar vārdu Kārlis Lielais.
Kārlis Lielais bija franku karalis, karolingu dinastijas pārstāvis. 800. gadā Romas pāvests viņu kronēja par Romas ķeizaru. No Kārļa Lielā vārda (Carolus) cēlies vārds "karalis".
Kārlis bija liela auguma, spēcīgs un enerģisks, ar stipru gribu apveltīts cilvēks. Tikai divi gadi viņa ilgās valdīšanas laikā pagāja bez kariem. Pārējā laikā Kārlis karoja, lai pievienotu Franku valstij jaunas teritorijas un apspiestu sacelšanās iekarotajās zemēs. Citu pēc citu Kārlis pakļāva Langobardu valsti, Saksiju, Bavāriju un citas teritorijas. 30 gadu laikā Kārlis 18 reizes devās karagājienā pret sakšiem, lai tos pakļautu un pievērstu kristīgajai ticībai.
Kārlis Lielais
Lai aizsargātu milzīgo valsts teritoriju, pierobežas zemēs franki izveidoja nocietinātas robežjoslas, kuras nosauca par markām. Tur ierīkoja cietokšņus un nomitināja karalim uzticamus franku zemniekus. Ar markām franki nošķīra sevi no kareivīgajiem kaimiņiem. Kārļa Lielā laikā izveidotā Austrumu marka ir mūsdienu Austrijas teritorija.
Galvenais noteicējs un zemes īpašnieks valstī bija karalis. Valdnieks balstījās uz galmu un kanceleju. Kārļa Lielā galmu veidoja viņa daudzie radinieki, draugi, ierēdņi un dižciltīgie ar saviem kalpiem. To sauca par „klejojošo galmu”, jo tas nepārtraukti pārvietojās no vienas pārvaldāmās teritorijas uz citu, lai kontrolētu likumu izpildīšanu un spriestu tiesu. Kancelejā sagatavoja dažādus karaļa rīkojumus par valsts pārvaldi.
Valdniekam piederēja aptuveni 250 muižu jeb pfalcu.
Valstī nebija galvaspilsētas, bet Kārlis Lielais bieži uzturējās Āhenē, kas bija viņa iemīļotā dzīvesvieta.
Kārļa Lielā impērija
Zemēs ap Vidusjūru bija trīs lielas valstis:
- Kārļa Lielā impērija,
- Arābu halifāts,
- Bizantijas impērija.
Kultūras ziņā Bizantija un Arābu halifāts bija daudz attīstītākas nekā Franku valsts, kuras iedzīvotāju vairums neprata ne rakstīt, ne lasīt. Izņēmums nebija arī Kārlis Lielais: lai arī izcilā valstsvīra veikums ir apbrīnojams, viņš lasīja ar grūtībām un mācēja vienīgi parakstīties. Kārlim bija pašam savs biogrāfs – Einhards, kas rakstīja valdnieka dzīves aprakstu „Kārļa Lielā dzīve”.
Apzinoties, cik liela nozīme viņa tālejošo mērķu sasniegšanā var būt kristiešu baznīcas atbalstam, Kārlis Lielais palīdzēja Romas pāvestam Leonam III cīņā pret dumpiniekiem. 800. gadā Sv. Pētera bazilikā Romā Kārlis Lielais tika kronēts par Svētās Romas imperatoru jeb ķeizaru (latīņu val. Caesar – Cēzars).
Kārlis Lielais nomira 72 gadu vecumā 814. gadā Verdenā. Gandrīz 30 gadus pēc imperatora nāves, viņa mazdēli sadalīja Kārļa Lielā izveidoto impēriju 3 daļās. Šīs dalījums jau iezīmēja mūsdienu Vācijas un Francijas aprises, iedzīvotāji katrā no šīm daļām runāja savā valodā – senvācu un senfranču. Vēlāk gan franču, gan vācu karaļnami par savu ciltstēvu uzskatīja Kārli Lielo.
Kārļa Lielā impērijas sadale 843. g.
Svarīgi!
1955. gadā, kad Eiropas Padome nodibināja balvu „Par ieguldījumu Eiropas vienotības labā”, kā vēsturiski pirmais Eiropas vienotājs tika daudzināts Kārlis Lielais.
Einhards par Kārli Lielo (9. gs.)
Kārlis bija drukns un spēcīgs, garš, kaut arī ne pārmērīgi. Galva viņam bija apaļa, acis lielas un ļoti dzīvas, deguns nedaudz lielāks par vidējo, skaisti sirmi mati, atklāta un jautra seja.
Viņam bija lieliska veselība, vienīgi (mūža) beigās viņu bieži kratīja drudži un viņš piekliboja.
Valdniekam arī ļoti patika dabisko karsto avotu garaiņi, tāpat viņš bieži rūdīja savu ķermeni peldoties. Tādēļ Kārlis arī lika uzcelt pili Āhenē (Āhene Vācijas rietumdaļā bija slavena ar karstajiem dziednieciskajiem avotiem) un pēdējos dzīves gadus uzturējās vienīgi tur. Un peldēties viņš aicināja ne tika dēlus, bet arī galminiekus un draugus, reizumis pat svītu un visus miesassargus, tā, ka reizēm vienlaikus peldējās simts un vairāk cilvēku.
Ēšanas un dzeršanas ziņā Kārlis ievēroja mērenību, it īpaši tas attiecās uz dzērieniem, jo necieta dzērājus, sevišķi starp savējiem. Dzīres viņš rīkoja reti, tikai lielu svētku reizēs, bet tad daudziem viesiem. Valdnieka ikdienas pusdienas sastāvēja no četriem ēdieniem, neskaitot gaļu, kuru mednieki parasti pasniedza ceptu uz iesmu, - tā viņam garšoja labāk par visiem ēdieniem. Ieturot maltīti, viņš klausījās vai nu kādu muzikālu priekšnesumu, vai arī priekšā lasīšanu.
Atsauce:
http://general-history.com/wp-content/uploads/2011/10/charlemagne.jpg