Bizantija, Bizantijas impērija un Austrumromas impērija bija pēdējie nosaukumi Romas impērijai, kas bija palikusi pāri no tās viduslaikos. Tās galvaspilsēta šajā laikā bija Konstantinopole nevis Roma. Nosaukums "Bizantija" tika ieviests tikai 18. gadsimtā.
Svarīgi!
395. gadā Romas impērija sadalījās 2 daļās: Rietumromā un Austrumromā. Pēc Rietumromas impērijas krišanas 476. gadā Austrumroma jeb Bizantija kļuva par Romas impērijas mantinieci.
Bizantijas impērijā bija ap 35 miljoniem dažādu tautu iedzīvotāji. Viņi bija kristieši un savstarpējā saziņā galvenokārt lietoja grieķu valodu. Paši bizantieši sevi sauca par romiešiem jeb romejiem.
Varenākais Bizantijas valdnieks bija Justiniāns, kurš valdīja no 527. gada līdz 565. gadam.
Justiniāns (Mozaīka Sv. Vitales baznīcā Ravennā)
Par viņa valdīšanas laiku plašu informāciju saglabājis bizantiešu rakstnieks Prokopijs.
Justiniāns bija cēlies no Maķedonijas zemniekiem. Viņu audzināja tēvocis Justīns, kurš kļuva par galma sardzes priekšnieku un vēlāk – par imperatoru. Tā kā viņam savu bērnu nebija, pēc imperatora nāves Justiniāns 45 gadu vecumā mantoja troni. Justiniāna sieva Teodora bija skaista un gudra valdniece, arī viņa bija vienkāršas izcelsmes, jaunībā uzstājusies cirka izrādēs un bijusi dejotāja.
Justiniāns bija godkārīgs. Viņa mērķis bija atjaunot Romas impēriju. Pēc imperatora pavēles 2 Bizantijas armijas vadoņi Belisārijs un Narsess karoja Bijušās Romas impērijas rietumu daļā vairāk nekā 30 gadus. Viņi devās karagājienā uz Itāliju un Āfrikas ziemeļu piekrasti un uz neilgu laiku uzveica vandaļus, ostgotus un vestgotus. Bizantieši nostiprinājās Itālijas un Spānijas teritorijā, tika iekarota arī Roma. Tomēr karaspēkam drīz vajadzēja atgriezties, lai cīnītos ar Bizantijā iebrukušajiem persiešiem un slāviem, tādēļ bizantiešu triumfam nebija lemts ilgs mūžs. Iekarotās teritorijas cita pēc citas tika zaudētas.
6. gadsimtā langobardi padzina bizantiešus no Itālijas. 7. gadsimtā arābi atņēma Bizantijai Palestīnu, Sīriju, Ēģipti un Ziemeļāfriku, bet 8. gadsimtā iekaroja arī Spāniju.
Bizantijas galvaspilsētā Konstantinopolē krustojās senie tirdzniecības ceļi no Arābijas, Indijas, Āfrikas un Ķīnas. Konstantinopole bija Eiropas un Āzijas tirgotāju paradīze, kur trokšņainajos un raibajos tirgos visu gadu pārdeva un pirka preces, kas bija nākušas no austrumiem un rietumiem.
Bizantijas vēsturei bija raksturīgi bieži galmu apvērsumi. Cīņā par varu daudzi cilvēki tika sakropļoti un nogalināti. Vēl mūsdienās politiķi ar vārdu „bizantisks” apzīmē izsmalcinātas noziedzīgas darbības, ko nežēlīgi cilvēki veic, lai iegūtu varu.
Svarīgi!
Bizantija beidza pastāvēt, kad 1453. gadā turki osmāņi ieņēma Konstantinopoli un pārdēvēja to par Stambulu.
Bizantijas impērija 6. gadsimtā
Imperatora Justiniāna iekšpolitiskās reformas
Justiniāns I un viņam tuvu stāvošās personas noteica visu nozīmīgāko vietējo amatu sadali. Provinču nodokļu ievācēji tika iecelti uz gadu un tiem bija jāatbild tieši imperatoram. Šāda sistēma neļāva svarīgākos amatus nodot mantojumā.
Svarīgi!
Justiniāna I uzdevumā jurists Triboniāns izstrādāja jaunu likumu krājumu. Tas tika izdots 529. g. un ir pazīstams ar nosaukumu – Justiniāna kodekss.
Vēlāk juristi Triboniāna vadībā izskatīja antīkā laikmeta juristu rakstus un sastādīja digestas – šo darbu fragmentu apkopojumu. Arī tas bija latīņu valodā.
Justiniāna I laikā no jauna radītos tiesību aktus sauca par novelēm. Justiniāna I kodekss, digestas un to apkopojums veido civiltiesības pamatus, kas simtiem gadu vēlāk tika studētas Rietumeiropas universitātēs.
Justiniāna I laikā no jauna radītos tiesību aktus sauca par novelēm. Justiniāna I kodekss, digestas un to apkopojums veido civiltiesības pamatus, kas simtiem gadu vēlāk tika studētas Rietumeiropas universitātēs.
Justiniāna likumdošana regulēja visas dzīves jomas, pat baznīcas lietas. Tā kā austrumu provincēs pieauga separātisma (noslēgtu grupējumu veidošanās) tendences, pastāvēja draudi, ka tās varētu apvienoties, tāpēc 527. g. Justiniāns izdeva likumu, kurā paziņoja, ka visiem citu reliģisko uzskatu piekritējiem 3 mēnešu laikā jāpieņem valsts atzītā reliģija. Tiem, kas atteiksies to darīt, būs jāatstāj savs amats. Sākās citādi domājošo vajāšana, to svētnīcas slēdza. Tomēr nogalināts neviens netika.
Neraugoties uz visiem pasākumiem, Justiniānam apvienot impēriju reliģiskā ziņā tomēr neizdevās.
Justiniāns I bija ievērojamākais agro viduslaiku Bizantijas valdnieks, tomēr arī viņa valdīšanas beigās valsts finansiālais stāvoklis bija smags.
Prokopijs
Bizantiešu rakstnieks un vēsturnieks Cēzarejas Prokopijs (ap 500 – pēc 562) bija dzimis aristokrātu ģimenē un ieguvis labu izglītību. 527. gadā Prokopijs kļuva par karavadoņa Belisārija padomnieku un sekretāru, viņš piedalījās karagājienos un tos aprakstīja. Vienlaikus Prokopijs rakstīja tā saukto slepeno vēsturi, kurā fiksēja savas pārdomas par imperatoru un viņa ģimeni. „Slepenā vēsture” ir viens no pirmajiem anekdotes žanra darbiem, jo sākotnēji anekdote nozīmēja stāstu par vēsturiskas personas privātās dzīves smieklīgiem atgadījumiem.
Vēlies skaidrojošus video 9. klases latviešu valodas tēmām?