Pirmās civilizācijas pasaules vēsturē veidojās, attīstoties zemkopju un lopkopju sabiedrībām:
- Senajā Divupē ap 3500.g. p.m.ē.,
- Ēģiptē – ap 3000.g.p.m.ē.,
- Indijā – Indas upes ielejā – ap 2500.g.p.m.ē.,
- Ķīnā –ap 2200.g.p.m.ē.
Civilizācija - augsti attīstīta cilvēku sabiedrība. To raksturo: rakstība, pilsētas, valsts, armija, ražotājsaimniecība, darba dalīšana, augsti attīstīta kultūra, reliģija.
Pirmās civilizācijas:
Seno laiku vēsture sekoja aizvēsturei – cilvēces senākajam attīstības posmam. Par robežu starp aizvēsturi un seno laiku vēsturi pieņemts uzskatīt rakstības rašanos. Seno laiku vēsture sākās 4.gt. vidū p.m.ē. un turpinājās līdz Rietumromas impērijas bojāejai 5. gadsimtā.
Seno laiku vēsturi iedala divās daļās:
- Seno Austrumu vēsture ietver Divupes, Ēģiptes un Tuvo Austrumu vēsturi;
- Antīkā vēsture ietver grieķu un romiešu civilizācijas.
Seno austrumu civilizācijām kopīgai bija siltais klimats un atrašanās lielu upju krastos:
- Ēģiptē - Nīla,
- Divupē -Tigra un Eifrata,
- Indijā - Inda un Ganga,
- Ķīnā - Huanhe un Jandzi.
Svarīgi!
Šo upju ielejās 4. - 2. gt. p.m.ē. izauga pirmās augstās kultūras un radās pirmās valstis. Tas bija bronzas laikmeta uzplaukums ar augsti attīstītu lopkopību, zemkopību, amatniecību, tirdzniecību, mākslu, zinātnes sasniegumiem un rakstību.
Jau pirmie zemkopji dzīvoja kopā apmetnēs. Lai sargātos no ienaidnieku uzbrukumiem, ap tām sāka rakt grāvjus un mūrēt sienas. Apmetnes kļuva arvien lielākas. Tur sāka dzīvot amatnieki un tirgotāji. Pamazām radās pilsētas. Greznākās un varenākās pilsētas bija valdnieka pils un tempļi. Lielajiem kopdarbiem – kanālu rakšanai un lauku ierīkošanai un uzturēšanai kārtībā – bija nepieciešama visu zemes apstrādātāju sadarbība un saskaņota rīcība. Kādam bija jāuzņemas ļaužu organizēšana un vadīšana. Sākumā to veica cilšu vadoņi. Ar laiku varenākie no viņiem ieguva arvien lielāku varu un kļuva par valdniekiem, kas pārvaldīja plašas teritorijas. Bieži vien valdnieku vara bija mantojama. Pakāpeniski radās valsts – organizētu cilvēku sabiedrība, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, kam ir valdnieks un noteikta sabiedrības pārvaldīšanas kārtība – likumi, nodokļi, ierēdņi un karaspēks.