Romā bija dažādas iedzīvotāju grupas.
Dižciltīgos, kuri dzīvoja Romā kopš tās dibināšanas dēvēja par patriciešiem (latīņu valodā pater – tēvs).
Romas aristokrātisko dzimtu pēctečiem bija noteicošā loma valsts pārvaldē līdz 3.gs.p.m.ē. Viņiem piederēja lieli zemes īpašumi. Pēc valdnieku gāšanas patriciešu rokās atradās visa vara. Patriciešu dzimtu vecākie bija senatori un bieži ieņēma augstākos amatus Romā.
Iedzīvotāju lielākā grupa bija plebeji – Romas vienkāršie iedzīvotāji (latīņu val. plebs – vienkāršā tauta). Pilsētā viņi nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Laukos tie bija zemnieki – nelielu zemes gabalu īpašnieki. Tā kā plebeji bija Romas pilsoņi, viņi piedalījās tautas sapulcē un kopš 3.gs.p.m.ē. varēja arī ieņemt valsts amatus. Vairums plebeju bija turīgi un kalpoja armijā kā smagi bruņoti kājnieki.
Romā bija arī vergi. Tie bija vai nu karagūstekņi, vai arī nonākuši verdzībā parādu dēļ. Viņus uzskatīja par īpašnieka mantu. 3.gs.p.m.ē. gandrīz katrs ceturtais Romas iedzīvotājs bija vergs. Daļa trūcīgo brīvo romiešu jeb klientu atradās turīgo līdzpilsoņu jeb patronu īpašā aizsardzībā. Patrons rūpējās, lai klientam būtu pārtika, savukārt klients pildīja patrona rīkojumus un tautas sapulcē balsoja tā, kā bija izdevīgi patronam.
Tautas sapulcē piedalījās visi pieaugušie romiešu vīrieši – pilsoņi.
Tautas sapulcē:
- ievēlēja amatpersonas,
- pieteica karu un slēdza mieru,
- balsoja par likumiem.
Romas pārvalde republikas laikā
Pēc valdnieka padzīšanas pieauga Senāta nozīme.
Senāts – (latīņu val. senatus – vecāko padome) – augstākā varas institūcija Romas republikas laikā.
Sākumā tā bija vecāko padome. Republikas laikā vairāki simti senatoru pārzināja naudas lietas, ārpolitiku, iekaroto zemju pārvaldi, vadīja amatpersonu ievēlēšanu. Senators palika amatā uz mūžu. Romas republikā pilsoņi varēja ieņemt arī citus valsts amatus.
Augstākie amatvīri bija divi uz gadu ievēlēti konsuli. Viņiem bija vienādas tiesības.
Romas republikas konsuls. Skulptūrā attēlots Agripa Menēnijs, kas samierināja patriciešus ar plebejiem.
Konsuli:
- varēja atcelt viens otra rīkojumus,
- komandēja karaspēku,
- vadīja Senāta sēdes,
- pārraudzīja likumu izpildi,
- viņiem piederēja augstākā tiesu vara,
- varēja uzlikt veto citu amatpersonu lēmumiem.
Viņi valkāja baltu apmetni – togu ar platu purpura krāsas apmali. Pildot amatu, viņi sēdēja ziloņkaula krēslā. Konsulus pavadīja 12 pavadoņi – liktori.
Konsuls – augstākā amatpersona Senajā Romā.
Veto (latīņu val. veto – aizliedzu) – aizliegums, tiesības aizliegt vai apturēt lēmuma stāšanos spēkā.
Kad valstij draudēja briesmas, Senāts atcēla konsulus un uz pus gadu iecēla diktatoru, kas koncentrēja savās rokās visu varu. Viņa pienākums bija novērst draudus valstij.
Plebeju interešu aizstāvībai tika ievēlēta speciāla amatpersona – tautas tribūns, kura pienākums bija aizstāvēt plebejus pret amatvīru un senāta netaisnībām. Tautas tribūna durvīm bija jābūt atvērtām dienu un nakti. Ja amatvīru vai Senāta lēmums kaitēja tautai, tautas tribūnam bija tiesības pateikt „veto!” un lēmums vairs nebija spēkā. Vēlākajos gadsimtos tautas tribūni ieguva tiesības kļūt par konsuliem un senatoriem.
Bija arī citas amatpersonas, kuras gādāja par kārtību un mieru pilsētā, pārzināja valsts kasi un pat pārraudzīja pilsoņu privāto dzīvi.
Amatpersonas Romā dēvēja par maģistrātiem.
Romas maģistrāts.
Svarīgi!
Romas republikas laikā apkopoja un pierakstīja likumus, kas veidoja pamatu vēlākajai Eiropas tiesību sistēmai.
Romas republikas maģistratūras veidošanas principi
Romas republikā tika ievēroti šādi principi:
- amatā cilvēku ievēlēja;
- amata pildīšanas laiks bija īss;
- amatpersona bija atbildīga tautai (tautas sapulcei);
- amatu pildīja bez atlīdzības;
- vienu jomu pārzināja ne mazāk kā divas amatpersonas.
Divpadsmit plākšņu likumi
Ap 450. g. p.m.ē. tika pierakstīti un apkopoti Romas likumi. Lai tie tiktu labāk formulēti, romieši izveidoja komisiju desmit vīru sastāvā un aizsūtīja to uz Grieķiju iepazīties ar grieķu likumiem. Savus likumus romieši iegravēja uz 12 vara plāksnēm, kuras novietoja Romas forumā, tāpēc tie pazīstami ar nosaukumu Divpadsmit plākšņu likumi. 390. g. p.m.ē. gallu uzbrukuma laikā vara plāksnes tika iznīcinātas. Likumu tekstu atjaunoja pēc fragmentiem un vēlāku autoru ziņām. Divpadsmit plākšņu likumos bija uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi un par tiem paredzētie sodi.
Piemēram, ja apsūdzētais bija dedzinājis celtnes vai pie mājas saliktas stirpas, turklāt darījis to ar iepriekšēju nodomu, vainīgais bija jāsaslēdz važās un jāper ar pātagu līdz nāvei. Brīvos cilvēkus, kas pieķerti zādzībā, pēc miesas soda izciešanas bija paredzēts izdot cietušajam, bet vergus – pērt ar pātagu un nomest no klints. Nepilngadīgie bija vai nu jāpakļauj miesas sodam, vai no viņiem jāpiedzen zaudējumu atlīdzība. Par tādu dziesmu sacerēšanu vai dziedāšanu, kas apkauno vai apmelo citu personu, bija paredzēts nāvessods.
Romiešu amatpersonas
Amats | Amatam nepieciešamais vecums | Pilnvaru laiks | Cik cilvēki pilda amatu | Pienākumi |
Konsuls | 37 | 1 gads | 2 | Faktiski pārvalda valsti, komandē armiju, vada Senāta darbu, gads tiek nosaukts viņu vārdā. |
Kvestors | 28 | 1 gads | 4 un vairāk | Pārzina finanses. |
Edils | 31 | 1 gads | 4 | Gādā par pilsētas labiekārtošanu, izrādēm, pārtikas piegādi. |
Pretors | 34 | 1 gads | Tiesnesis. | |
Cenzori | nav noteikts | 18 mēn. - 5 gadi | 2 | Pilsoņu dzīvesveida uzraudzība un īpašuma novērtēšana. |
Tribūns (no plebejiem) | nav noteikts | 10 gadi | 2 - 10 | Aizlieguma - veto - tiesības, aizstāv plebeju intereses. |
Diktators | nav noteikts | 6 mēn. | 1 | Ārkārtējas pilnvaras. |