Svarīgi!
Sākumā daudzas gudrības tuksneša klejotājiem arābiem bija svešas. Vēlāk musulmaņu valstīs radās kultūra, kura bija daudz pārāka par tālaika Eiropas sasniegumiem.
Musulmaņu kultūras attīstības cēloņi:
- Musulmaņi uzskatīja, ka viņu pienākums ir iepazīt citu tautu gudrības, lai tās pilnveidotu islāma garā.
- Musulmaņu zemes vienoja kopīgas valodas. Tās palīdzēja saprasties gudrajiem no dažādām zemēm. Tā kā Korāns bija Dieva vārds, to nedrīkstēja tulkot. Visiem musulmaņiem bija jāprot arābu valoda. Vēlāk lielu nozīmi ieguva arī persiešu un turku valodas.
- Musulmaņi daudz ceļoja un tirgojās. Braucot uz citām zemēm, viņi iepazina dažādu tautu atklājumus un pārņēma tos savā dzīvē.
Celtniecība
Celt musulmaņi mācījās no bizantiešiem. Viņu pilsētas atgādināja Konstantinopoli. Centrā parasti bija cietoksnis, kur dzīvoja šeihs vai emīrs. Netālu no tā bija tirgus laukums. Liela nozīme musulmaņu pilsētās bija pirtīm, kur turīgākie vīri pavadīja rītus un vakarus. Pēcpusdienas bija sieviešu un bērnu laiks.
Skaistākās celtnes pilsētās bija mošejas.
Musulmaņu mošeja
Tās veidoja vairākas lūgšanas zāles un nojumes, starp kurām atradās dārzi. Pie celtnes noteikti bija aka, jo pirms lūgšanas musulmaņiem jāmazgājas. Lai ticīgie zinātu, kad ir lūgšanas laiks, līdzās mošejai cēla troni – minaretu, no kuras mošejas kalpotājs muedzins aicināja uz lūgšanu.
Lūgšanas telpā bija niša miraba, kura norādīja Mekas virzienu. Tai līdzās bija paaugstinājums, no kura mulla (Mulla nekad nenostājās uz augstākā pakāpiena. Viņš to simboliski atstāja kādam citam sludinātājam) lasīja un skaidroja Korānu.
Vieta, no kuras mošejā mullas lasa un skaidro Korānu
Mošeju celtniecībā musulmaņi izmantoja arkas un kupolus. Dzīvas būtnes attēlot nedrīkstēja, jo tad attēlotie pēc pasaules gala atdzīvosies un māksliniekiem pieprasīšot dvēseles. Ēkas rotāja ar ornamentiem vai uzrakstiem. Tos veidoja tā, lai tie atgādinātu augu vijumus un dzīvniekus.
Izglītības un zinātnes iestādes
Gandrīz katrā lielākā musulmaņu pilsētā bija skola. Lasīt, rakstīt un rēķināt prata daudzi, jo tas bija svarīgi tirgus darījumos. Augstākās bija Korāna skolas jeb medreses. Te mācīja ne tikai Korānu un islāma likumus, bet arī medicīnu un filozofiju.
830. gadā Bagdādē nodibināja „Gudrības māju”. Tā atgādināja Aleksandrijas muzeju. Mājā bija bibliotēka, lasītavas, telpas zvaigžņu vērojumiem. Te darbojās izcili arābu gudrie. „Gudrības mājā” nonāca un tika tulkoti daudzi seno grieķu darbi. Kalifi pat sūtīja cilvēkus uz Konstantinopoli tos meklēt. Te bija atrodami arī indiešu, persiešu un ķīniešu sacerējumi.
Arābu gudrie bija ļoti daudzpusīgi. Piemēram, persietis Avicenna bija gan ārsts, gan filozofs, gan dabaszinātnieks, gan matemātiķis un rakstnieks. Tāpat kā grieķi, arī arābi uzskatīja, ka gudrības nav jāmeklē tikai svētajās grāmatās, bet arī jāatklāj, izdarot eksperimentus.
Matemātika
Arābi iemācījās lietot vienkāršos indiešu ciparus. Viņi iemācīja to arī eiropiešiem. Šodien mēs tos saucam par arābu cipariem. Ciparu ieviešanā lieli nopelni ir zinātniekam Al Harzimi. Viņš iepazinās ar bizantiešu sasniegumiem algebrā un radīja pašu vārdu „algebra”.
Ģeogrāfija
Astrolabs
Arābi apguva grieķu un romiešu ģeogrāfijas zināšanas. Papildinot tos ar saviem atklājumiem, viņi zīmēja ļoti precīzas kartes. Izcilākais karšu autors bija Muhameds Idrīsī. Viņa kartēs var atrast arī Baltijas zemes. No grieķiem arābi iepazina ierīci, ar kuru pēc zvaigžņu stāvokļa varēja noteikt kuģa atrašanās vietu atklātā jūrā. To sauca par astrolabu. No ķīniešiem viņi aizguva kompasu. Izcils arābu ceļotājs bija Ibn Batuta. Viņš apceļoja ne tikai arābu zemes, bet arī Āfriku, Krieviju, Vidusāziju un pat Ķīnu un sastādīja šo zemju aprakstu.
Medicīna
Visās lielākajās musulmaņu pilsētās bija slimnīcas. Ārstiem bija gan smalki instrumenti operācijām, gan zāles. Musulmaņi rūpīgi pētīja cilvēka ķermeni un aprakstīja asinsriti. Viņi prata arī aizmidzināt slimnieku, lai tas operācijas laikā nejustu sāpes. Iespējams, ka šīs zināšanas viņi aizguva no austrumu tautām – ēģiptiešiem, divupiešiem. Slavenais ārsts Al Razi uzrakstīja medicīnas rokasgrāmatu, kur apkopoja ziņas par simtiem slimību un to ārstēšanu.
Literatūra
Pazīstamākie musulmaņu literatūras sacerējumi ir uzrakstīti persiešu valodā.
Izcils dzejnieks bija Omars Haijāms (viņš bija arī matemātiķis un ieviesa rēķinus ar kāpināšanu kvadrātā un kubā). Haijāms radīja īsus dzejoļus rubajus, kuros slavināja vīnu un mīlestību.
Dzejnieks Firdousī radīja Valdnieku grāmatu „Šāhnāme”, kurā apdziedāja Persijas varonīgo vēsturi.
Pazīstamākais sacerējums ir „Tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Tas ir stāsts par aizvainotu valdnieku, kas naktī nogalina visas savas līgavas. Lai viņu no tā atturētu, gudrā Šeherezade stāsta pasakas. Kopumā šajā darbā ir apkopotas ap 300 pasakas. Tās radušās Indijā, Persijā, Sīrijā un citur. Pazīstamākās ir par Ali Babu un četrdesmit laupītājiem, Sinbadu jūrasbraucēju, Aladina burvju lampu.