Viduslaikos pirmās skolas radās pie klosteriem, kur zinības apguva mūki un topošie garīdznieki.
Klostera skolā studēja (studere latīņu val. – censties, nodarboties ar kaut ko, mācīties) Svētos rakstus, kā arī apguva lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un baznīcas dziedāšanas pamatus un gramatiku. Pie bīskapu baznīcām ierīkoja domskolas. Bez Bībeles un citiem reliģiska satura tekstiem šajās skolās mācīja arī latīņu valodas gramatiku, loģiku, runas un sprediķu mākslu, kā arī aritmētiku, mūziku un astronomiju. Mūzikas nodarbībās mācīja dziedāt un sacerēt svinīgas baznīcas dziesmas – himnas, bet ģeometrijas stundās skolēni apguva zināšanas par figūrām un rasējumiem, kas bija nepieciešami dievnamu celtniecībā.
Studijas Parīzes Universitātēs (ilustrācija viduslaiku rokrakstā)
Tā kā viduslaikos mācību grāmatu nebija, jaunās zināšanas skolēni mācījās no galvas. Burtnīcas vietā izmantoja ar vasku apziestu dēlīti un rakstīja ar asu metāla vai kaula irbulīti. (Jau 1211.gadā nodibinājās arī pirmā mācību iestāde Latvijas teritorijā – Rīgas domskola.)
Jaunu pilsētu rašanās un tirdzniecības uzplaukums 12. – 13. gadsimtā veicināja nepieciešamību pēc izglītotiem cilvēkiem, kas pārvaldītu pilsētas un prastu veikt sarežģītus tirdzniecības darījumus. Pilsētās veidojās pirmās laicīgās skolas, kur skolēni dzimtajā valodā mācījās lasīt, rakstīt un rēķināt, apguva grāmatvedības pamatus un vēstuļu rakstīšanu. Pilsētas skolās varēja mācīties gan zēni, gan meitenes. (1353. gadā arī Rīgas rāte nodibināja pirmo laicīgo skolu – Pētera skolu, kurā tika gatavoti pilsētas pārvaldes ierēdņi.)
Universitāšu rašanās
Ar laiku studenti apvienojās organizācijās. Tās sauca par universitātēm. Sākumā studenti paši izraudzījās doktorus un maksāja viņiem algas. Doktori pat nedrīkstēja atstāt universitāti, ja studenti to negribēja. Vēlāk valdnieki saprata, ka māca valsts pārvaldei noderīgus cilvēkus, un maksāja doktoriem algu no savām kasēm. Pilsētās studenti apdzīvoja īpašus kvartālus. Te valdīja studentu likumi un pārkāpējus tiesāja studentu tiesneši.
11. gadsimtā Eiropā radās pirmās augstskolas – universitātes.
Vienu no pirmajām Kordovā (Spānija) nodibināja arābi. 1088. gadā tika dibināta Boloņas universitāte Itālijā, 11. gs. beigās no vairākām klostera skolām sāka veidoties Parīzes Universitāte. Pēc Boloņas un Parīzes parauga universitātes tika dibinātas arī citās vietās. Lai zinības varētu apgūt dažādu zemju iedzīvotāji, mācības notika latīņu valodā. Universitātes bija neatkarīgas gan no valsts, gan baznīcas.
Universitāte – augstākā mācību iestāde; viduslaikos – studentu un pasniedzēju apvienība ar savu pašpārvaldi un tiesu.
Viduslaikos dibinātās universitātes
Universitātē tradicionāli studēja mākslas, medicīnas, tieslietas un teoloģiju.
Visiem studentiem vispirms vajadzēja apgūt tā sauktās 7 brīvās mākslas: gramatiku, retoriku jeb runas mākslu, dialektiku, aritmētiku, ģeometriju, astronomiju un mūziku.
Tā kā klosteru mūku pārrakstītās grāmatas bija dārgas un to bija maz, zināšanas galvenokārt apguva lekcijās. Kad 13. gadsimtā radās pirmās papīra ražotnes, tekstus profesoru stingrā kontrolē sāka pārrakstīt arī universitāšu pilsētās.
Svarīgi!
Par svarīgāko zinātni viduslaikos uzskatīja teoloģiju.
Zinātnieki viduslaikos praktiski nenodarbojās ar eksperimentiem un novērojumiem. Lai noskaidrotu kādu jautājumu, universitātē rīkoja disputus (zinātniskus strīdus) par iepriekš izvirzītiem jautājumiem. Tā bija sacensība zināšanu pārbaudē, izvērtējot visus argumentus par un pret. Reizēm disputi noritēja vētraini, tajos bieži dzima vērtīgi zinātniski atklājumi.
Daudzas seno universitāšu tradīcijas saglabājušās līdz mūsdienām, piemēram, doktora un maģistra grādi, profesora un docenta nosaukumi. Svinīgos gadījumos profesori tērpjas viduslaiku doktoru mantijās un cepurēs. Universitāšu dibināšana sekmēja daudzu Eiropas pilsētu uzplaukumu, gadsimtu gaitā tās kļuva par ievērojamiem kultūras un zinātnes centriem.
Latvijas Universitātes 90. gadu svinības
Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš par arābu nozīmi zinātnes attīstībā (1996.)
Arābu iekarotā Spānija un citas zemes bija kultūras kontaktu josla starp Rietumiem un Austrumiem.
Arābu bibliotēkās atradās Aristoteļa, Eiklīda, Ptolemaja, Hipokrāta, Galena un citu antīkās pasaules domātāju darbi. No arābiem Eiropā tika pārņemta algebra, 13.gs. sākumā Leonardo no Pizas ieviesa tā sauktos arābu ciparus, kas ar arābu starpniecību bija nākuši no Indijas. Medicīnā milzīga nozīme bija Ibn Sīnas jeb Avicennas darbiem. Viņa medicīnas enciklopēdija kļuva par vienu no svarīgākajiem Eiropas ārstu mācību līdzekļiem, to izmantoja arī astronomi, botāniķi, agronomi un alķīmiķi.