Osmāņu impērija radās 14. gadsimtā un pastāvēja līdz 20. gadsimtam, tādējādi vairāk nekā 6 gadsimtus tā bija nozīmīga islāma valsts.
10. gadsimtā tjurku izcelsmes klejotāju cilts seldžuki Centrālāzijā pieņēma islāmu. Nākamajā gadsimtā viņi atkaroja Bizantijai Mazāziju. Vietējo grieķu ietekmē seldžuki pakāpeniski atteicās no klejotāju dzīvesveida, iemācījās nodarboties ar zemkopību, amatniecību un tirdzniecību.
Ap 1300. g. Osmans I pakļāva visu Mazāziju un pasludināja sevi par sultānu, bet iedzīvotāji sāka saukt sevi par osmaņiem.
14. gs. vidū osmaņi pārcēlās pāri Dardaneļu šaurumam un iesaistījās cīņās, kas risinājās Balkānu pussalā. Iekšējo juku novājinātā Bizantija nespēja pretoties osmaņiem un imperatoram Joanam V Paleologam nācās atzīt osmaņu virskundzību. Pakļautajiem iedzīvotājiem tika uzliktas dažādas nodevas. Smags bija „asiņu nodoklis” – pienākums atdot turkiem zināmu skaitu 9-12 gadu vecu zēnu, kurus pievērsa islāmam, apmācīja karamākslā un padarīja par verdziski uzticamiem sultāna karavīriem.
Osmāņu turks (15. gs. zīmējums)
Kad tika aplenkta Konstantinopole, Eiropa sāka aptvert briesmu nopietnumu. Ungārijas karaļa un vēlāk Sv. Romas impērijas ķeizara Zigismunda I vadībā tika savākts ungāru, vācu un franču karaspēks, ko atbalstīja venēciešu flote. Svētību šim pasākumam deva arī baznīca, bet kristieši cieta smagu sakāvi pie Nikopoles 1396. g.
Bizantijas imperatori meklēja palīdzību pie citiem Eiropas valdniekiem, bet neviens īsti neatsaucās. Glābiņš bija negaidīts. Vareno turku sultānu Bajazedu sakāva mongoļu valdnieks Tamerlans (Timurs), kurš Vidusāzijā bija izveidojis varenu lielvalsti ar galvaspilsētu Samarkandu. Turki atkāpās no Konstantinopoles un to valsts saira. Tomēr pēc Tamerlana nāves osmaņi pārvarēja krīzi un sāka jaunu ekspansiju.
Turku mērķis bija pakļaut Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli, kura bija varenākā un skaistākā kristiešu pilsēta Eiropas un Āzijas robežjoslā. 1453. gadā turku armija sultāna Mehmeda II vadībā uzbruka pilsētai. 150 000 turkiem pretī stājās 10 000 pilsētas aizstāvju. Turkiem palīdzēja arī dženovieši, kuriem turki solīja tirdzniecības privilēģijas. Konstantinopole nonāca turku varā un imperators Konstantīns XI krita kaujā.
Pārmaiņas skāra arī tāltirdzniecību, jo osmāņi bloķēja sauszemes ceļus uz austrumiem un kontrolēja garšvielu tirdzniecību, kas nesa vislielāko peļņu. Meklējot jaunas iespēja tirdzniecībā un jaunus jūras ceļus, spāņu un portugāļu jūrnieki atklāja jaunas zemes un kontinentus.
Turki kļuva par noteicējiem Vidusjūrā un Melnajā jūrā.
Svarīgi!
Bijušās Austrumromas impērijas teritorijā izveidojās turku lielvalsts – Osmaņu impērija. Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un tika pārdēvēta par Stambulu.
Osmāņu impērija
Kristietību nomainīja islāms, lielākais kristiešu dievnams – Sv. Sofijas katedrāle tika pārveidota par musulmaņu mošeju, baznīcas greznās mozaīkas tika aizkrāsotas un aprakstītas ar Korāna tekstiem.
Līdz ar Konstantinapoles krišanu kristieši zaudēja savu otro galvaspilsētu.
Pēc Bizantijas impērijas pakļaušanas turku karapūļi strauji virzījās uz priekšu Eiropas vidienē un 1529. gadā nonāca pat līdz Vīnei, tomēr to turki ieņemt nespēja.
Osmāņu impērijas valdniekus sauca par sultāniem, karavadoņus – par emīriem, ministrus – par vezīriem. Turku valsts varenības pamatā bija sultāna vara un lielais karaspēks. Spēcīgākās un uzticamākās sultāna kaujas vienības veidoja janičāri, kurus kā zēnus turki bija atņēmuši pakļauto zemju kristiešu ģimenēm un speciālās skolās izaudzinājuši par musulmaņiem un karavīriem.