Austrijas, Prūsijas, Krievijas un Anglijas monarhi 18. gadsimtā vārdos atbalstīja apgaismības idejas par tautu dabisko līdztiesību, tomēr tajā pašā laikā viņi izraisīja vairākus karus par Eiropas teritoriju pārdali un ietekmi tajās.
Absolūtisms Eiropā 18. gs. pirmajā pusē
Karš par Austrijas mantojumu (1740-1748)
Karš par Austrijas mantojumu bija plašs militārs konflikts Eiropā un tās kolonijās no 1740. līdz 1748. gadam, kurš sākās pēc formāla iemesla vairākām Eiropas valstīm apstrīdot Habsburgu monarhijas troņa mantošanas kārtību. Kara rezultātā būtiskas teritoriālas izmaiņas Eiropas politiskajā kartē nenotika.
Karojošās puses: Prūsija, Saksija un Francija pret Austriju, Angliju un citām valstīm.
Valstu mērķi. Eiropas valstu monarhi gribēja novājināt Austriju, kad tās tronī nāca jaunā un nepieredzējusī imperatore Marija Terēzija, un atņemt tai Hābsburgu dinastijai piederošas teritorijas Eiropā. Austrija un Prūsija savā starpā cīnījās par ietekmi vācu valstī.
Kara rezultāti. Prūsija ieguva Silēziju. Marijai Terēzijai izdevās nosargāt pārējos Hābsburgu īpašumus Eiropā.
Septiņgadu karš (1756-1763)
Septiņgadu karš (Vācijā to dažreiz sauc arī par Trešo Silēzijas karu) notika no 1757. līdz 1763. gadam, iesaistoties visām tā laika Eiropas lielvalstīm.
Karojošās puses: Prūsija, Anglija un Portugāle pret Franciju, Austriju, Spāniju, Zviedriju un Krieviju (Kara vēlākajā stadijā Krievija uz laiku pārgāja pretējā pusē).
Prūsijas karavīri Septiņgadu kara laikā
Valstu mērķi:
- Prūsijas valdnieks Frīdrihs II gribēja nostiprināt savas valsts ietekmi.
- Anglija gribēja iedragāt Francijas pozīcijas kolonijās (Amerikā, Indijā), no kurienes jau bija izspiesta Spānija un Portugāle.
Kara rezultāti:
- Prūsija pierādīja savu militāro varenību un kļuva par Eiropas lielvaru.
- Francija zaudēja teritorijas Amerikā un Indijā. Tās ieguva Anglija, ka līdz ar to kļuva par lielāko koloniālo impēriju pasaulē.
Nesamierināmās pretinieces – Prūsija, Austrija un Krievija – spēja vienoties par kopīgu rīcību, sadalot savā starpā Poliju-Lietuvu (Žečpospolitu).
Polijas-Lietuvas dalīšana
Polijas dalīšanu veicināja arī pašas Polijas-Lietuvas pārvaldes vājums. Valsti faktiski pārvaldīja muižnieku sapulce – seims, kas arī ievēlēja karali. Muižniekiem pastāvīgi bija savstarpējas domstarpības un konflikti, karaļa vēlēšanas parasti izraisīja sadursmes starp muižnieku grupējumiem jeb konfederācijām. Valstij nebija regulāras armijas un flotes, pat valsts kases. Saprotot, ka valsts pastāvēšana ir apdraudēta, poļi un lietuvieši mēģināja pārveidot valsts pārvaldi un izdarīt saimnieciskas reformas, bet tās neguva atbalstu muižnieku vidū. 1794. gadā poļi un lietuvieši sacēlās pret savas valsts okupāciju. Sacelšanos vadīja Amerikas Neatkarības kara dalībnieks Tadeušs Kostjuško. Taču Prūsija un Krievijas karaspēks to apspieda.
Svarīgi!
Pēc trim Polijas dalīšanām (1772., 1793. un 1795. gadā) Polijas – Lietuvas valsts pazuda no Eiropas politiskās kartes.