Baznīca viduslaikos noteica visu cilvēka dzīvi no piedzimšanas (kristīšanas) līdz nāvei (grēku piedošana mirējam). Ikdienā cilvēki ievēroja visus baznīcas priekšrakstus, gavēni, svēto dienas un svētkus. Neviens nešaubījās, ka eksistē dzīve pēc nāves un ka mirušo dvēseles turpinās dzīvot citā pasaulē. Kur nonāks cilvēka dvēsele – debesīs vai ellē, būs atkarīgs no zemes dzīvē paveiktajiem darbiem. Tādējādi garīdznieku vara sniedzās tālāk nekā laicīgo kungu vara – viņu pārziņā bija arī dzīve pēc nāves. Ziedojot baznīcai un klosterim naudu vai zemi, ziedotājs rūpējās par dvēseli viņsaulē. Tā laika gaitā baznīca un klosteri ieguva milzīgus zemes īpašumus un kļuva ne tikai ietekmīgi, bet arī bagāti.
Visi cilvēki – kā dižciltīgie, tā vienkāršie ļaudis, regulāri apmeklēja baznīcu. Tur izvietotās skulptūras un gleznas rādīja ainas no Bībeles, piemēram, paradīzi un elles ugunis. Ar šo mākslas darbu palīdzību arī lasītnepratēji varēja saprast Bībeles stāstus un paturēt prātā, ka par sliktajiem darbiem seko Dieva sods.
Gadā bija daudz svētku, kuri atgādināja par Jēzus un svēto dzīvi. Valdnieka kronēšana, svarīgas sanāksmes vai līgumu slēgšanas parasti notika kādu reliģisko svētku laikā. Jaunā gada sākums sakrita ar lielākajiem baznīcas svētkiem – Ziemassvētkiem, kurus svinēja par godu Kristus dzimšanai 25. decembrī.
Pastarā tiesa. Altārglezna, 1475.
Līdztekus rūpēm par cilvēka dvēseli, Bībeles skaidrojumiem un dievkalpojumiem baznīca veica vēl arī citas funkcijas. Tās rūpējās par kristietības izplatīšanu, slimo kopšanu, uzņēmās rūpes par nabagiem. Tā kā līdz pat viduslaiku uzplaukumam 12. – 13. gadsimtā garīdznieki bija tikpat kā vienīgie lasīt un rakstīt pratēji, viņi bija galvenie kultūras vērtību radītāji, kā arī rūpējās par izglītību. Tādējādi baznīca valdīja pār cilvēku domām, jūtām un rīcību.
11. gadsimtā, aprakstot kristīgo sabiedrību, kāds franču bīskaps iedalīja to 3 kārtās:
- oratores (latīņu val. – tie, kas lūdz),
- bellatores (latīņu val. – tie, kas karo),
- laboratores (latīņu val. - tie, kas strādā).
Pasauli viduslaikos skaidroja kā Dieva radītu un iekārtotu, kur katram cilvēkam ir noteikta vieta kādā no trim kārtām. Katrs viduslaiku cilvēks zināja, pie kuras kārtas viņš pieder. Katrai kārtai bija savi pienākumi pret pārējām divām kārtām.
Kārta – ļaužu grupa, kas ar savu nodarbošanos un stāvokli sabiedrībā atšķiras no citām grupām.
Pirmo kārtu – tos, kas lūdz, - veidoja garīdzniecība: no vienkārša mūka un priestera līdz bīskapam un pāvestam. Viņu pienākums bija aizlūgt par visu cilvēku dvēselēm. Uz šo saistību ar Dievu pamatojās viņu lielā ietekme viduslaiku sabiedrībā. Baznīca uzturēja skolas, rūpējās par slimajiem un noteica laika ritējumu.
Otro kārtu – tos, kas karo, - veidoja dižciltīgie: no vienkāršiem bruņiniekiem līdz hercogiem, grāfiem un karaļiem. Viņu pienākums bija sargāt no ārējiem ienaidniekiem un uzturēt kārtībā zemes iekšienē, kā arī aizstāvēt visus tos, kuri paši nenēsāja ieročus. Dižciltīgie bija noteicēji pār zemi un cilvēkiem, kas strādāja viņu labā, bet vienlaikus viņus aizsargāja.
Sabiedrības lielākā daļa veidoja trešo kārtu – tos, kas strādā. Tie bija zemnieki, un viņu pienākums bija strādāt un apgādāt abas pārējās kārtas ar visu dzīvei nepieciešamo. Atrašanos kādā no kārtām ar visām tās tiesībām un pienākumiem noteica cilvēka piedzimšana: par aristokrātu varēja kļūt, piedzimstot aristokrātu ģimenē, zemnieka dēls tā arī palika zemnieks.
Kāpēc pastāvēja sabiedrības iedalījums trīs kārtās? Šādā iedalījumā viduslaiku domātāji saskatīja Dieva radītu pilnīgu saskaņu. Kārtas salīdzināja ar cilvēka ķermeni, kur krūtis – tie, kas lūdz, rokas – tie, kas karo, bet kājas – tie, kas strādā. Tāpat kā cilvēka ķermeņa daļas ir saskaņā cita ar citu, arī cilvēkiem jādzīvo draudzīgi, paklausīgi un atbilstoši savai kārtai. Dieva noteiktā kārtība tika uzskatīta par negrozāmu.
Viduslaikos baznīca mācīja, ka Dievs laidis cilvēkus pasaulē, lai tie pildītu dažādus uzdevumus. Vieniem ir jākopj zeme, otriem – jāaizstāv, bet trešajiem – jālūdz Dievs.
Viduslaiku kārtu attēlojums. Franču miniatūra 14. gs.