No 13. līdz 16. gadsimtam latviešu apdzīvotā teritorija bija Livonijas sastāvā un katoļu baznīcas ietekmē. Līdz ar kristietības ieviešanu seno dievību vietā bija stājušies katoļu svētie. Gadskārtējos svētkus pakļāva baznīcas svētku dienām. Tā ziemas saulgriežus svinēja Ziemassvētkos, un Lielo dienu – Lieldienās.
Tomēr nevar teikt, ka latviešu būtu pilnībā pieņēmuši kristietību, jo saglabājās senču ticības ietekme. Svētbirzīs un svētavotos piekopa senču rituālus, bet veļu laikā atcerējās aizgājējus. Mirušos nereti apglabāja baznīcas nesvētītos kapos.
Livonijas latvieši nepiedalījās zemes likteņu lemšanā, jo gandrīz visi piederēja pie beztiesiskās zemnieku kārtas. Livonijas vēstures gaitu noteica vācu zemeskungi – Rīgas arhibīskaps, Livonijas ordeņa mestrs un bīskapi, kas nepārtraukti cīnījās savā starpā par noteicošo lomu. Rīgas pilsēta izmantoja nemierus, lai iegūtu lielāku patstāvību.
Baznīcas zemju īpašumi (1500)
Sākoties reformācijai, vispirms Rīgas iedzīvotāji, vēlāk arī garīdznieki un Livonijas ordeņa vasaļi saskatīja iespēju protestantismu izmantot savās interesēs un sāka atbalstīt M. Lutera idejas.
Baznīcas reformācijas gaitā rīdzinieki cerēja atbrīvoties no saviem feodālajiem senjoriem – Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa. Pilsētnieki vairs negribēja maksāt par katoļu baznīcas dārgajām ceremonijām. Vasaļi, pārejot no katoļticības luterismā, cerēja īstenot savas intereses – iegūt savā īpašumā senjoru zemes, kā arī nemaksāt savus parādus zemeskungiem.
Līdz ar to rīdzinieki un vasaļi kļuva par galvenajiem reformācijas atbalstītājiem un īstenotājiem Livonijā. Luterisms Livonijā praktiski bija arī politiska revolūcija, kurā lielākās pilsētas un vasaļi centās atraisīties no saviem valdniekiem.
Svarīgi!
Latvijas teritorija bija pirmā zeme ārpus Vācijas, kur nostiprinājās luterisms.
Reformācijā visaktīvāk piedalījās rīdzinieki. Rīdzinieki sarakstījās ar M. Luteru, lai saņemtu padomu un atbalstu jaunās mācības ieviešanā.
Tajā pašā laikā Livonijā nebija tik nopietnu reliģisku disputu kā Vācijā, jo te vēl nedarbojās augstskolas, no kurām nāca nopietni katoļu baznīcas varenības apstrīdētāji.
Reformācijas norise Livonijā
- 1522 Sv. Pētera baznīcā Rīgā Andreass Knopkens sāk sludināt Lutera reformācijas idejas.
- 1522 Rīgā no Rostokas ierodas M. Lutera domubiedrs kapelāns Silvestrs Tegetmeijers. Rīgas rāte ieceļ viņu par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju.
- 1522 Rīgas pilsētas sekretārs Johans Lomillers vēstulē ziņo Luteram, ka Livonijā izplatās jaunā mācība.
- 1523 M. Luters uzraksta savu pirmo vēstījumu rīdziniekiem.
- 1523 Luterisma piekritēji nodedzina franciskāņu klosteri Aizputē.
- 1524 Bijušais kažocnieks no Vācijas Melhiors Hofmanis izprovocē svētbilžu grautiņu Rīgā.
- 1525 Livonijas ordeņa mestrs Volters von Pletenbergs pasludina ticības brīvību Rīgā, atļauj pilsētai pārņemt arhibīskapa īpašumus.
- 1525 Lībekas katoliskā rāte konfiscē mucu ar luteriskiem rakstiem vācu, igauņu un latviešu valodā, kurus bija domāts sūtīt uz Rīgu. Tās ir ziņas par pirmo drukāto tekstu latviešu valodā.
- Ap 1530 Rīgas latviešu draudzes mācītājs Nikolajs Ramms pārtulko latviski dievkalpojumiem nepieciešamos tekstus. Tie ir vecākie teksti latviešu valodā.
- 1533 Pirmie teikumi latviski laicīga rakstura tekstos – latviešu krāvēju brālības sarakstos.
- 1554 Valmieras landtāgs pasludina ticības brīvību Livonijā.
- 1555 Livonijas ordenis paraksta Augsburgas ticības mieru.
- 1585 Tiek iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Viļņā izdoto katoļu katehismu tulkojis Valmieras un Rīgas mācītājs Ertmanis Tolgsdorfs.
Katehisms jeb katķisms – jautājumu uz atbilžu formā sarakstīta ticības pamatu mācību grāmata.
Melhiors Hofmanis
Priestera Johana Stefana ieraksts alusnesēju brālības grāmatā par 1524. gada baznīcas grautiņiem:
1524. gada gavēnī luterāņi Rīgā izdarīja brīnuma lietas: aklie tapa redzīgi, mēmie runāja, tizlie staigāja un koki kļuva par cilvēkiem; tas nozīmē, ka viņi iebruka abās baznīcās – Sv. Pētera un Sv. Jēkaba, salauza visus krustus un tēlus, Sv. Marijas un citus, kas tur bija, tāpat viņi lauza altāros iebūvētās svētās relikvijas un izsvaidīja visu, kas bija baznīcā.
Latviešu vēsturnieks Arveds Švābe (1952):
Rīgas darbaļaudis, namniekiem un tirgotājiem piedaloties, ielauzās 1524. gada martā Rīgas baznīcās, plēsa svētbildes no sienām, sadauzīja altārus, mīdīja krustus kājām un beidzot sakrāva saplēstās bildes vienā Pētera baznīcas kaktā, kurš dabūja nosaukumu „Pie visiem svētajiem”.
Latviešu vēsturnieks Heinrihs Strods (1996)
1524. – 1525. gada ziemā pēc protestantu grautiņiem katoļu baznīcās Rīgas rātes stāvokli uzskatīja par zīmi pārņemt katoļu baznīcas īpašumus un kārtot baznīcas dzīvi.
Reformācijas rezultātā pilsētas atņēma bīskapu, ordeņa speciālās tiesības un pārņēma to īpašumus.
Baltijā atšķirībā no Vācijas luterisms nekļuva par zemnieku sociālo kustību, jo luterisms pēc būtības līdz zemniekiem vēl nebija nonācis.
Svētbilžu un svēto tēlu vietās luterāņu baznīcās parādījās ievērojamāko muižnieku ģīmetnes un gleznoti vai reljefā veidoti viņu cilšu ģerboņi.
Latviešu vēsturnieks Jānis Zutis (1953):
Luterāņu garīdznieki daudz vairāk bija atkarīgi no muižniekiem nekā katoļu garīdznieki, un viņus viegli varēja izmantot zemnieku ietekmēšanai. (...) Luterticībā kungi ierakstīja arī savus zemniekus, neprasot viņu piekrišanu. Ap 16. gs. vidu vairums Livonijas iedzīvotāju formāli bija pieņēmuši luterticību.