5. Renesanse un humānisms Florencē

Florencieti dzejnieku Danti Aligjēri (1265-1321), „Dievišķās komēdijas" autoru uzskata par itāļu renesanses aizsācēju.

 

 

Dante tiek uzskatīts par itāļu literārās valodas pamatlicēju, jo savus darbus rakstīja nevis latīņu valodā, bet gan dzimtajā toskāniešu dialektā, tādējādi aizstāvot tautas valodas pamattiesības.
Pasaules slavu ieguvis viņa ievērojamākais darbs - poēma "Komēdija", kas 14. gs. beigās ieguvusi nosaukumu "Dievišķā komēdija" (1472). Poēmā dzejnieks atklāj savus uzskatus par cilvēka laicīgo un mūžīgo dzīvi.

Florence bija arī rakstnieka Džovanni Bokačo (1313-1375) un dzejnieka Frančesko Petrarkas (1304-1374) dzimtene.

 

Frančesko Petrarka ir pazīstams kā viens no pirmajiem renesanses humānistiem, un tiek dēvēts arī par "humānisma tēvu". Petrarka ir arī zināms kā viens no pirmajiem, kurš viduslaikus dēvēja par "tumšo gadsimtu".

Petrarka sonetus renesanses laikā apbrīnoja un imitēja visā Eiropā, un tie kļuva par liriskās dzejas paraugu.

 

Džovanni Bokačo bija izcils itāļu renesanses rakstnieks - prozaiķis un dzejnieks. Par nozīmīgāko Bokačo darbu tiek uzskatīts simts noveļu apkopojums "Dekamerons". Bokačo noveles izceļas ar savam laikam neierastu reālistiskumu. Bokačo rakstījis gan itāļu, gan latīņu valodā. Viņš uzskatāms par vienu no noveles žanra aizsācējiem.

 

Ar tirdzniecības un veiksmīgu banku operāciju palīdzību tā bija ieguvusi lielāku bagātību un augstāku prestižu nekā citas Florences ģimenes. 1434. gadā ar viltu un varmācību izspiežot no pilsētas pārvaldes pārējās ietekmīgākās tirgotāju ģimenes, Kozimo Mediči (1389-1464) pārvērta dzimtas ekonomisko varu politiskā kundzībā. Florenci turpināja saukt par republiku, taču reālā vara uz aptuveni simts gadiem nonāca Mediči dzimtas rokās.

 

Lai vairotu Florences slavu un celtu dzimtas prestižu, kā arī, lai nostiprinātu savu varu pār pilsētu, Mediči deva neskaitāmus pasūtījuma darbus gleznotājiem, arhitektiem, tēlniekiem un literātiem. Ar lielisku celtņu, greznu tērpu un grandiozu svētku palīdzību viņi centās gūt ievērību un pārspēt citas Itālijas dzimtas. Viņi darīja visu, lai Florencei piesaistītu sava laika izcilākos zinātniekus un māksliniekus. Piemēram, arhitekts F. Brunelleski pabeidza Florences katedrāles būvi, uzceļot varenu kupolu.

 

Lorenco Mediči pasūtīja gleznotājam Sandro Botičelli gleznu savai lauku villai – tā tapa slavenā „Veneras dzimšana”.

Kompozīcijas pamatā ir sengrieķu mīts par mīlestības dievietes Afrodītes (romiešu mitoloģijā Afrodīte pārtapa par Veneru) piedzimšanu no jūras putām.
Sandro Botičelli bija agrīnās renesanses mākslinieks. Viņš viens no pirmajiem Florencē pievērsās antīko sižetu interpretācijai.

Viņa daiļradē dominēja smalks krāstoņu niansējums. Botičelli atrada neatkārtojami īpatnēju tēla pasniegšanas veidu, izkopjot tieši līnijas harmoniju līdz tās augstākajai pakāpei.

 

Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko meistaru darbus un, balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais renesanses tēlniecībā panāca apaļskulptūras stabilu nostatījumu uz kājām (gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā pastieptas un stāvēja uz pirkstgaliem).

 

Donatello izveidoja arī pirmo renesanses kailfigūru ("Dāvids", 15. gs. 30. gadi) un pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju. Viņš intensīvi piedalījās lineārās perspektīvas (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) izstrādāšanā un izmantoja to savos sižetiskajos ciļņos.