2. Māksla 17./18.gs. mijā

Laiku ap 1700. gadu var uzskatīt par vienu no spožākajiem posmiem Eiropas mākslas vēsturē. Ap šo laiku absolūtisms Eiropas zemēs sasniedza pilnbriedu. Reizē ar to uzplauka baroka kultūra. Un tas notika tieši tajās zemēs, kas pēc turku izdzīšanas no Eiropas un Spānijas mantojuma sadalīšanas kļuva stipras vai no jauna ienāca Eiropas politikā.

Fišers fon Erlahs ir atstājis nākamajām paaudzēm vienu no Austrijas baroka izcilākajām celtnēm – Šēnbrunnas pili Vīnē. Hābsburgu nams tīkoja pēc savas Versaļas, un tā tapa Šēnbrunnas ansamblis. 18. gs. vidū sāka veidot dārzu franču stilā.

 

18. gs. sākumā baroka arhitektūra savu kulmināciju sasniedza ar Jakoba Prandtauera celto Melkas klosteri Austrijā. Te līdzdarbojušies arī itāliešu meistari, un klostera baznīcas interjerā ir ielikts viss baroka ornamentu un materiālu spožums – marmors un zelts. Spēle, ko varēja paveikt baroka meistari, bija sasniegusi pilnību.

 

 
Viens no spilgtākajiem baroka arhitektūras ansambļiem vācu zemēs bija Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā rezidence Drēzdenē – Cvingers. Viduseiropas sakrālajā arhitektūrā ir bijis pazīstams tikai viens ievērojams baroka stilā celts dievnams – Otrā pasaules kara laikā nopostītā Sv. Dievmātes baznīca Drēzdenē.

 

 

Angļu aristokrātu sapnis bija klusa lauku muiža. Dārzu kultūrā ienāca t.s. angļu stila parks (cilvēka roku veidota dabas ainava). Barokālais franču dārzs ir nepārprotama spēle, turpretī angļu dārzs izstaro mieru un stabilitāti. Ceļot pilis vai veidojot klusu lauku muižu, angļu arhitekti stingri ievēroja klasiskās mākslas principus. Tas vairāk atbilda Anglijas sirdij un prātam: neaizmirsīsim, ka saprāta triumfa ideja nāca no angļu filozofa Dž. Loka. Sava ietekme bija arī puritāniskajam greznības noliegumam.