Literatūra un mūzika — teorija. Pasaules vēsture, 8. klase.

Literatūra

Apgaismības ideju ietekmē 18. gs. Eiropas literatūrā parādījās jaunas iezīmes. Literatūra atspoguļoja apgaismības idejas – dzeja, fabulas, epigrammas bija pamācošas, populāri kļuva romāni, kas attēloja vesela laikmeta ainu un tādējādi pildīja izglītojošu funkciju. Dramaturģija ironizēja par sava laika negācijām.

Ar vecā režīma izsmieklu visā Eiropā pazīstamas kļuva rakstnieka Pjēra Bomaršē lugas „Seviljas bārddzinis” un „Trakā diena jeb Figaro kāzas”. Pie 18. gs. literatūras sasniegumiem pieder arī itāliešu dramaturga Karlo Goldoni komēdijas, kas vieglā, rotaļīgā stilā attēloja Venēcijas dzīves ainas (luga „Divu kungu kalps”).

P. Bomaršē

Angļu literatūra pirmā 18. gs. pievērsās buržuāziskās sabiedrības dzīves atainojumam.

Filozofs, apgaismotājs un rakstnieks Gotholds Efraims Lesings savukārt visspilgtāk raksturo apgaismības gadsimta vācu literatūru un literatūras zinātni.

Svarīgi!

Pie spilgtākajām parādībām Eiropas literatūras vēsturē 18. gs. beigās pieskaitāma kustība, ko aizsāka vācu jaunās paaudzes rakstnieki un dzejnieki. Tā ir pazīstama ar nosaukumu „Vētra un dziņas”.

„Vētras un dziņu” kustība (latviešu valodā lieto arī „trauksminieki”) vērsās pret aizspriedumiem un visu nedabisko, kā arī jebkādu personības ierobežošanu gan radošajā procesā, gan sadzīvē. Arvien tika aizstāvētas dabiskās tiesības kā pretnostatījums juridiskiem, politiskiem un sociāliem aizspriedumiem un aizspriedumiem sadzīvē. Šī kustība bija pretstats apgaismības laikmeta kailajam racionālismam. Arī prāta spēju pārspīlējums tika uztverts kā aizspriedums. Literārajos darbos dominēja jūtas un pārdzīvojums, saturam piešķīra lielāku nozīmi nekā formai. Šāda ievirze bija vērojama vispār, taču visraksturīgākā tā bija vācu literatūrai.

„Vētras un dziņu” kustības aizsācējs bija izcilais vācu apgaismotājs, rakstnieks, filozofs un literatūrzinātnieks Johans Gotfrīds Herders. Viņš ir dzimis Austrumprūsijā, Kēnigsbergas universitātē studējis teoloģiju. No 1764. gada piecus gadus J. Herders dzīvoja un darbojās Rīgā. Viņš ir viens no pirmajiem, kurš sācis apkopot folkloru Latvijā un Vācijā. Tieši viņš pirmais sāka lietot terminu „tautasdziesma”.

J. Herders

„Vētras un dziņu” laikmeta literatūras izcilākie pārstāvji Johans Volfgangs Gēte un Frīdrihs Šillers savos centienos neatrada atbalstu sabiedrībā, bet radīja jaunu dumpīga censoņa tēlu literatūrā. Pie šī laika darbiem pieder J. Gētes romāns „Jaunā Vertera ciešanas” un F. Šillera drāma „Laupītāji”. Ar Gēti un Šilleru aizsākās vācu klasiskā literatūra.

Mūzika

Jauni strāvojumi 18. gs. vidū ienāca arī mūzikā. Šajā laikā veidojās orķestra muzicēšanas tradīcijas. Sākumā mēģināja ar nedaudziem instrumentiem muzicēt jauna instrumenta — klavieru — pavadījumā.

Radās jaunas kompozīcijas — klavieru trio, kvarteti, kvinteti. Tad sekoja muzicēšana kameransamblī, un pamazām 18. gs. gaitā nonāca līdz mūsdienās pazīstamajam simfoniskajam orķestrim. Radās lielākas formas skaņdarbi – oratorijas, koncerti, simfonijas. 18. gs. tika radīta pašreizējā vijole un čells. Vēl joprojām tiek izmantoti 18. gs. vijoļbūves meistaru Antonio Stradivāri un Gvarnēri instrumenti (tiek uzskatīts, ka pašlaik pasaulē varētu būt 500 oriģinālo Stradivāri gatavoto vijoļu). Arī tādas formas opera, kādu pazīst mūsdienās, ir radusies 18. gs. Izcils 18. gs. pirmās puses komponists bija Antonio Vivaldi, kurš izveidoja solokoncerta formu. Visplašāk pazīstams ir Vivaldi skaņdarbs „Gadalaiki”. Vivaldi laikabiedrs bija Georgs Frīdrihs Hendelis, vācu komponists, kurš daiļradē apvienojis vācu, itāliešu un angļu mūzikas tradīcijas, licis pamatus klasiskajai laicīgajai oratorijai. Vācu komponists Johans Sebastiāns Bahs bija viens no pirmajiem, kurš instrumentālās mūzikas sacerējumos iekļāva vokālos elementus. Bahs ir izkopis arī protestantisko korāļu dziedāšanas tradīciju.

Svarīgi!

Mūzikas stilu, kas iesākās 18. gs. vidū, pieņemts saukt par klasiku. Eiropas mūzikas centrs bija Vīne, un pirmos klasiskās mūzikas stila pārstāvjus Kristofu Vilibaldu Gluku, Jozefu Haidnu, Volfgangu Amadeju Mocartu un Ludvigu van Bēthovenu sauc par Vīnes klasiķiem.

K. Gluks reformēja operu, izveidoja to par īstu mūzikas teātri, kurā dominē ritms un melodija. Līdz tam operā mūzika bija pakļauta deklamācijai. K. Glukam bija liela nozīme franču 18. gs. mūzikas tradīciju izveidošanā.

J. Haidns ir radījis pirmos lielas formas skaņdarbus: četrdaļīgas simfonijas, oratorijas un stīgu kvartetus. V. Mocarta un L. Bēthovena daiļradē tie sasniedza pilnību.

V. Mocarta īpašs nopelns ir vācu komiskās operas tradīciju izkopšana.