Pirmā valsts, kas sāka apdraudēt spāņu un portugāļu varu Amerikas kolonijās, bija Francija.
16. gadsimta pirmajā pusē pēc karaļa Fransuā I rīkojuma tika organizētas ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ceļu uz Indiju, apbraucot Ameriku pa Ziemeļu Ledus okeānu. Vispirms tika pētīta Ziemeļamerikas austrumu piekraste, tad – ziemeļaustrumu daļa.
1534. gadā Žaks Kartjē sasniedza upi, kuru nosauca Svētā Labrenča vārdā (Senlorensa mūsdienu Kanādas teritorijā), un zemes ap to pasludināja par Francijas īpašumu – Jauno Franciju.
Pirmais mēģinājums kolonizēt Kanādu notika 1541. gadā, kad Ž. Kartjē vadībā uz turieni devās pieci kuģi ar kolonistiem. Neatraduši cerētās bagātības, viņi devās mājās. 17. gadsimta sākumā pētījumi un kolonizācija turpinājās.
Svarīgi!
1608. gadā Samuels de Šamplēns nodibināja pirmo franču koloniju Ziemeļamerikā – Kvebeku.
Žaks Kartjē (1491-1557)
"Kanādas tēvs" Samuels de Šamplēns (1567-1635)
Franču kolonisti uz Eiropu sūtīja bebrādas, kuras viņi pret lētiem izstrādājumiem bija iemainījuši no indiāņiem.
17. gadsimta otrajā pusē franču ceļotājs Renē Lasāls no ziemeļu kolonijām pa Ohaio un Misisipi upi nonāca līdz Meksikas līcim. Šī brauciena rezultātā 1682. gadā par Francijas koloniju kļuva Luiziāna (nosaukta karaļa Luija XIV vārdā).
Franči ieguva savā īpašumā arī vairākas Vestindijas salas un tajās ierīkoja cukurniedru plantācijas, kur izmantoja vergu darbaspēku. Vislielāko peļņu nesa Santdomingo kolonija (mūsdienu Haiti).
17. gadsimtā franči ieguva kolonijas arī Āfrikā – Senegālu un Madagaskaras salu Indijas okeānā.
Jau koloniju veidošanos pirmsākumos radās konflikti starp angļiem un frančiem, kuru īpašumi atradās līdzās. 18. gadsimtā notika vairāki kari – 1759. gadā angļi sakāva frančus pie Kvebekas, 1760. gadā – pie Monreālas. Angļi izrādījās pārāki arī jūrā, un 1763. gadā noslēgtais Parīzes miera līgums apstiprināja angļu tiesības uz bijušajiem franču īpašumiem Ziemeļamerikā. Frančiem palika tikai kolonijas Karību jūrā.