DSC_6389.JPG
Katoļu misionāri Āfrikā (1891. g.)
 
17. gadsimtā Rietumeiropa kļuva par pasaules valdnieci. Sākās koloniālisma laikmets, kas turpinājās līdz pat 20. gadsimtam. Portugāļu, spāņu, holandiešu, angļu un franču tirgotāji, tiecoties pēc zelta, garšvielām un citām dārgām precēm, izveidoja tirdzniecības faktorijas visos kontinentos.
Koloniālisms – politika, kas vērsta uz koloniju iegūšanu vai paturēšanu; lielāko un spēcīgāko valstu īstenotā vāji attīstīto zemju ekonomiskā ekspluatācija.
Faktorija – tirdzniecības kantoris vai apmetne, parasti kolonijā.
Ap 1700. gadu Eiropas valstis bija radījušas pasaules mēroga koloniālās impērijas, kuru teritorijas daudzkārt pārsniedza metropoles platību. Tās ieguva milzīgu peļņu no starptautiskās tirdzniecības un koloniju izmantošanas.
Kolonija – 1. vienas valsts izceļotāju apmetne citā valstī. 2. valsts vai teritorija, kas politiski vai ekonomiski nav patstāvīga un atrodas citas valsts varā.
Metropole – valsts, kurai pakļautas kolonijas.
Nākamajos gadsimtos Eiropas valstis niknā konkurencē sadalīja jaunatklātās teritorijas, ignorējot to pamatiedzīvotāju intereses un tiesības. Savu rīcību eiropieši iztēloja par civilizācijas izplatīšanas misiju.
Misija – nozīmīgs, svarīgs pienākums; speciāls uzdevums.
Civilizācija – augstas sabiedrības, tās garīgās un materiālās kultūras attīstības pakāpe.
Tomēr jau 18. gadsimta vidū dažas pakļautās teritorijas  izrādīja vēlmi atbrīvoties no metropoļu varas. Angļu kolonisti Ziemeļamerikā bija pirmie, kas pasludināja savu koloniju neatkarību. 19. gs. pirmajā pusē no spāņu varas atbrīvojās Latīņamerikas tautas.
Latīņamerika – Amerikas daļa, kas ietver Vidusamerikas un Dienvidamerikas valstis, kuru iedzīvotāji runā spāņu un portugāļu valodās.
Arī jaunizveidotās nacionālās valstis – Vācija un Itālija – tiecās iegūt kolonijas. Taču pasaule jau bija sadalīta un jaunpienācēju pretenzijas izraisīja starptautiskus konfliktus.