Svarīgi!
16. gs. beigās Ziemeļamerikā ieradās eiropieši. Viņi sāka kolonizēt zemes, kuras piederēja pamatiedzīvotājiem – indiāņiem.
Indiāņu ciltis Ziemeļamerikā.
Ziemeļamerikā dzīvoja desmitiem dažādu cilšu. Katrai no tām bija savs dzīvesveids, ko noteica nodarbošanās veids – zemkopība, lopkopība, medības, zveja. Indiāņu reliģiskie priekšstati saistījās ar zemi, dabas spēkiem, dzīvnieku pasauli. Viņiem nebija rakstības, bet attīstīta mutvārdu kultūra, tradīcijas, sapņu atstāstīšana un to tulkošana. Indiāņi bija kareivīgi. Ciltis bieži karoja cita ar citu. Taču viņiem nebija uguns šaujamieroču un zirgu, tāpēc indiāņu pretošanās ienācējiem no Eiropas bija nesekmīga. Apmēram triju gadsimtu laikā indiāņi zaudēja savas zemes. Karu un no Eiropas ievesto slimību dēļ viņu skaits krasi samazinājās, pakāpeniski izzuda Amerikas pamatiedzīvotāju tradicionālais dzīvesveids.
Ziemeļamerikā ieceļoja kolonisti no dažādām Eiropas valstīm.
Doties ilgajā un briesmu pilnajā ceļā viņus mudināja visdažādākie cēloņi un apstākļi:
1) tieksme iegūt bagātības, zemi un darbu,
2) izbēgt no soda vai politiskām represijām,
3) reliģiskās brīvības meklējumi,
4) piedzīvojumu un slavas kāre.
Ziemeļu daļā nonākušie franču tirgotāji un misionāri nostiprinājās Kanādā, angļi savas kolonijas dibināja austrumu piekrastē, spāņi apguva Kaliforniju, Jauno Meksiku un paplašināja savus īpašumus Meksikā. Savas teritorijas atrada arī holandieši, zviedru un vācu kolonisti.
Trīspadsmit Anglijas kolonijas Ziemeļamerikā (1776)
Apstākļi koloniju veidošanai
„Nekad agrāk debesis un zeme nebija vienojušās par cilvēkam piemērotāku dzīvesvietu, „ – tā teica kapteinis Džons Smits, pirmās pastāvīgās angļu kolonijas Džeimstaunas dibinātājs Virdžīnijā 1607. gadā.
Apstākļi Jaunajā pasaulē bija labvēlīgi – meži deva kurināmo, kokmateriālus celtniecībai un kuģubūvei, un nodrošināja ar medījumu. Okeāna piekraste bija piemērota ostu ierīkošanai, lai uzturētu sakarus ar Eiropu un piegādātu preces, ko nevarēja ražot uz vietas. Lielās upes nodrošināja satiksmi iekšzemē. Apalaču kalni veidoja dabisku robežu starp eiropiešu kolonizēto teritoriju un indiāņu zemēm, kā arī kavēja došanos dziļāk kontinentā. Arī indiāņu attieksme sākumā bija labvēlīga. Viņiem bija izdevīgi tirgoties ar eiropiešiem, mainot zvērādas pret nažiem, cirvjiem, zivju āķiem un citiem darbarīkiem un mājsaimniecības piederumiem.
Plimuta
Kuģis "Maijpuķīte"
1620. gadā no Anglijas ostas Plimutas ar kuģi „Maijpuķīte” („Meyflower”) ceļā uz Virdžīniju devās 102 puritāņi, kurus iesauca par piligrimiem (svētceļnieki, ceļinieki).
Vētra kuģi aiznesa uz ziemeļiem, un ceļotāji sasniedza Jaunanglijas krastus. Tā kā Piligrimi nebija pakļauti nevienai varai, viņi paši ievēlēja savus vadoņus, kuri svinīgi solījās ievērot taisnīgus un vienlīdzīgus likumus. Vēsturē šī vienošanās pazīstama kā Meiflaueras līgums. Ziemā kolonisti sāka būvēt savu pirmo apmetni, kuru nosauca par Plimutu.
Gandrīz puse pārceļotāju nomira smago apstākļu un slimību dēļ, pārējiem izdzīvot palīdzēja indiāņu atbalsts. No viņiem angļi iemācījās audzēt kukurūzu un jau pirmajā gadā ieguva labu ražu.
Svarīgi!
1863. gadā Pateicības diena kļuva par amerikāņu nacionālajiem svētkiem. To svin novembra ceturtajā ceturtdienā.