Pirmās jaunu zemju un jūras ceļu atklājējas Spānija un Portugāle ilgi savu pārākumu nesaglabāja.
Portugāle
Portugāle kļuva par koloniālu impēriju 16. gadsimta sākumā. Tās ekonomika balstījās galvenokārt uz tirdzniecību ar kolonijām.
Ziloņkaula figūriņa. Tā atspoguļo afrikāņu priekšstatus par portugāļu iekarotājiem.
Lisabona bija viena no lielākajām ostām Atlantijas okeāna piekrastē. Valstī ieplūda zelts, sudrabs, garšvielas un citas koloniju preces.
Panākumu apreibinātie valdnieki nerūpējās par vietējās saimniecības attīstību. Tas noveda pie lauksaimniecības panīkuma – latifundijās (lielos privātos zemes īpašumos) strādāja vergi, bet izputējušie un trūkuma māktie zemnieki masveidā pameta Pireneju pussalu. Viņi devās uz Brazīliju, Indiju un citām zemēm. Daudzi no viņiem šajos braucienos un sadursmēs ar vietējiem iedzīvotājiem gāja bojā. Ekonomisko pagrimumu veicināja arī cenu revolūcija, ko izraisīja dārgmetālu pieplūdums no kolonijām.
Cenu revolūcija – naudas vērtības krišanās un preču vērtības palielināšanās. Tās galvenie cēloni bija sudraba un zelta pieplūdums Eiropā no kolonijām un nepietiekama ražošanas attīstība, kas nespēj apmierināt pieprasījumu pēc lauksaimniecības un amatniecības ražojumiem.
1640. gadā Portugāle atguva neatkarību, bet vairs nespēja atgūt bijušo varenību.
1755. gadā Lisabona piedzīvoja postošu zemestrīci, kuras seku likvidēšana prasīja daudz līdzekļu, līdz ar to sašaurinājās tirdzniecība.
Lisabona 18. gs. pirmajā pusē
Pirms 1755. gada zemestrīces Lisabona bija liela, bagāta pilsēta. Zemestrīces laikā 2/3 celtņu sabruka. Bojā gāja 50 000 cilvēku. Zemestrīces rezultātā strauji pazeminājās ūdens līmenis Težu upē, tam sekoja milzīgs paisuma vilnis. Tika iznīcināta osta, pilsētas centrālā daļa un priekšpilsētas. Galvaspilsētas atjaunošanas izdevumus sedza ar Portugāles bagātās kolonijas Brazīlijas zeltu un dimantiem.
Spānija
Spānija 16. gadsimtā, būdama Hābsburgu valdījumu sastāvdaļa un lielākā koloniju īpašniece, pretendēja uz vadošo lomu Eiropas politikā. No 1532. gada Spānija kontrolēja gandrīz visu Dienvidameriku, izņemot Portugālei piederošo Brazīliju.
Spāņu valdījumi bija sadalīti 3 vicekaralistēs:
- Jaunā Granada,
- Peru,
- Laplata.
1581. gadā karalis Filips II pievienoja Spānijai Portugāli un tās kolonijas Amerikā, Āzijā un Āfrikā. Tomēr ilgstoši saglabāt vadošo lomu aizjūras tirdzniecībā spāņiem neizdevās. Cēlonis tam bija arī daudzie kari, kas iztukšoja valsts kasi. Savukārt ebreju un musulmaņu izraidīšana no Pireneju pussalas noveda pie tirdzniecības sašaurināšanās. Paši bagātie spāņi vairāk tiecās pēc galma un baznīcas amatiem vai dienēja armijā. Aristokrātijas dzīvesveids bija grezns un izšķērdīgs, turpretī tauta slīga nabadzībā.
Spāņu un portugāļu galvenie konkurenti bija angļi un holandieši, kuri jūrās aplaupīja spāņu kuģus ar koloniju zeltu un precēm, kā arī postīja un atņēma teritorijas Karību jūras salās.
17. gs. pirmajā pusē Spānijas varenība vājinājās – daudzas spāņu kolonijas nonāca angļu, franču un holandiešu rokās.