2. Globalizācija

 

Arī par globalizācijas sākumu pastāv dažādi viedokļi. Daži to attiecina uz 19. gs. beigām, bet citi uz laika posmu pēc II pasaules kara. Izplatīts ir uzskats, ka globalizācija ir modernizācijas procesa jauns posms, kas saistīts ar tehnoloģisko revolūciju, kura sākusies 70. gados.

 
90. gados globalizācijas process strauji pieauga. Tas bija saistīts ar mikroelektronikas, īpaši datora, interneta un mobilo komunikāciju straujo attīstību. Lielus panākumus guva ģenētika. Plaši sāka izmantot biotehnoloģijas sasniegumu – augu un dzīvnieku selekciju, iedarbojoties uz to gēniem. Notika pirmie veiksmīgie eksperimenti dzīvnieku klonēšanā, izraisot diskusijas par cilvēka klonēšanas pieļaujamību.

 

 

Sakaru līdzekļu attīstības rezultātā tirdzniecībā ar akcijām lielajās pasaules biržās var piedalīties investori no visas pasaules. Finanšu tirgu globalizācija veicina arī ražošanas attīstību pasaulē, jo dod iespēju investīcijas ātri novirzīt uz reģioniem ar visizdevīgākajiem nosacījumiem. Taču preču tirdzniecībai joprojām galvenokārt ir reģionāls raksturs. Piemēram, lielākā daļa ES valstu tirdzniecības notiek savienības ietvaros.

 
Pastāv arī dažādi uzskati par kultūras globalizāciju, par kultūras viendabības veidošanos. Daudzi zinātnieki apgalvo, ka veidojas, piemēram, vienota biznesa kultūra – veids, kā tiek kārtoti darījumi, visas pasaules biznesmeņu uzvedības formas, ģērbšanās stils un izklaides. Šādas vienotas kultūras veidošanās ir vērojamas arī citu profesiju vai sociālo grupu pārstāvjiem. Parasti tiek likta vienlīdzības zīme starp kultūras globalizāciju un amerikanizāciju, ar to pārsvarā saprotot patēriņa kultūru – kā cilvēki ģērbjas, ko ēd un kā izklaidējas. Tomēr joprojām ir svarīgas arī nacionālās īpatnības. Nav vienprātības par to, cik lielā mērā globalizācija skar morāles normas, ģimeni, sociālās organizācijas formas u.c. kultūras sfēras.

 

Antiglobālisti (globalizācijas pretinieki) uzskata, ka tā dod labumu tikai lielražotājiem, galvenokārt  multinacionālajām korporācijām(uzņēmums, kas darbojas ne tikai savā valstī, bet arī citās) un augsti attīstītajām valstīm, bet jaunattīstības valstīm nes tikai ļaunumu.

 
Viņi globalizāciju vērtē kā Ziemeļu un Dienvidu konflikta izpausmi. Multinacionālās korporācijas ekspluatējot „trešās pasaules” valstis un tās esot vainojamas dabas resursu pārlieku intensīvā izmantošanās un vides degradācijā, kā arī patērētāju kultūras izplatīšanā. Globalizācija graujot arī valsts suverenitāti un nacionālo kultūru. Finanšu tirgus globalizācija esot izraisījusi pasaules ekonomikas nestabilitāti.

 
Antiglobālisti īpaši kritizē Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kurus uzskata par galvenajiem ASV ekonomiskā imperiālisma instrumentiem.

 
Arī internets un citas modernās komunikācijas tehnoloģijas tiek uzskatītas par Rietuma kultūras imperiālisma ieroci, kuru multinacionālās kompānijas izmanto, lai propagandētu patērētāju kultūru.

 

Antiglobālistu kritiķi norāda, ka, īstenojot globalizācijas pretinieku ieteikumus, „trešās pasaules” valstis praktiski ciestu vairāk nekā attīstītās valstis. Gan PTO likvidēšana, gan protekcionisms aizsargātu šo valstu iekšējo tirgu, taču arī nedotu tām iespēju ielauzties attīstīto valstu tirgos. Tās saņemtu arī daudz mazāku palīdzību no attīstītajām valstīm. Tiek norādīts, ka nav pamata vainot starptautiskās organizācijas un multinacionālās korporācijas par to, ka tās ierobežo valsts suverenitātes tiesības, jo valstu valdības, nevis multinacionālās korporācijas izlemj par valsts dalību kādā organizācijā, arī PTO.