12. NVS

1991. gada decembra sākumā Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas prezidenti parakstīja līgumu par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības nodibināšanu (NVS). Pēc dažām nedēļām Alma-Atā šai savienībai pievienojās pārējās bijušās PSRS republikas, izņemto Gruziju, kura savienībā iestājās 1993. gada beigās, un Baltijas valstis.

  

Jau sākumā kļuva skaidrs, ka lielākā daļa dalībvalstu nevēlas, ka NVS būtu kaut kas līdzīgs atjaunotai PSRS, kaut gan vairums postpadomju valstu līderu pārstāvēja iepriekšējo – padomju nomenklatūru un valsts aparāts saglabājās nemainīts. Psiholoģiski un praktiski ierēdņi nebija gatavi pilnīgai neatkarībai. Taču vienlaikus jaunās valstis nevēlējās arī pakļauties Maskavas diktātam.

 
Tajā pašā laikā jaunās neatkarīgās valstis sastapās ar grūtībām. Pastāvēšanas pirmajos gados NVS galvenais uzdevums bija PSRS īpašuma sadalīšana starp dalībvalstīm. Turklāt izveidojušās valstis bija cieši saistītas PSRS ekonomiskajā sistēmā – lielākā daļa no tām bija atkarīgas no Krievijas energoresursiem, to rūpniecības uzņēmumi bija kooperējušies ar daudziem citiem uzņēmumiem visās bijušās PSRS teritorijā, kur pastāvēja arī produkcijas noieta tirgi. Ekonomiskā krīze apgrūtināja norēķinus starp uzņēmumiem, zuda noieta tirgi, pieauga konkurence ar importu no citiem pasaules reģioniem.

 

Šajā situācijā daudziem šķita, ka loģiski būtu veido integrētu valstu savienību pēc ES parauga, nevis novilkt starpvalstu robežas, veidot robežsardzi, muitas, savas valūtas sistēmas.

 
1993. gadā tika nodibināta Ekonomiskā savienība, kura paredzēja integrāciju pēc Eiropas Savienības parauga. Jau dažus mēnešus vēlāk tika parakstīts līgums par brīvās tirdzniecības zonu. Taču tas faktiski netika īstenots. Tieši – otrādi laika gaitā arvien vairāk sāka veidoties dažādas barjeras preču un cilvēku pārvietošanās kontrolei.

 

 

• Pirmkārt, daudzi NVS politiķi uzskatīja, ka šajā integrācijā izpaužas Krievijas vēlme saglabāt kontroli pār pārējām valstīm, respektīvi, veidot nevis vienlīdzīgu valstu savienību, bet gan tādu savienību, kurā viena valsts diktētu savus noteikumus.
• Otrkārt, lai integrācija būtu sekmīga, potenciālajām dalībvalstīm būtu jāsasniedz zināms ekonomiskās un politiskās attīstības līmenis. 90. gados vairums NVS valstu tikai veidoja savu valstiskumu, likumdošanu, valsts institūcijas, prasmi darboties starptautiskā līmenī. Tām nebija ne iemaņu, ne resursu, lai nopietni uzsāktu  integrācijas procesus.
• Treškārt, NVS valstis, tāpat kā citas postkomunistiskās valstis, 90. gados sāka arvien aktīvāk iekļauties dažādās reģionālās sadarbības formās, kas vairs neatbilda „aukstā kara” laikā pastāvējušajam sadalījumam, bet izrietēja no vēsturiskām saitēm, kā arī no ekonomiskiem apsvērumiem. Piemēram, Ukraina izvēlējās veidot sadarbību ar Eiropas Savienību. Vidusāzijas valstis saskatīja sadarbības partnerus Ķīnā un Tuvajos Austrumos.

 
1995. gadā Krievija izvirzīja jaunu koncepciju – līmeņu un tempa ziņā dažādu integrāciju, ko īstenotu valstu grupa, kas būs gatava tai. Atbilstoši šai koncepcijai 1995. gadā tika izveidota muitas savienība starp Krieviju, Baltkrieviju un Kazahstānu. Tai vēlāk pievienojās Kirgizstāna. Taču faktiski ciešāka integrācija veidojās tikai starp Krieviju un Baltkrieviju. Par to stingri iestājās Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. 1996. g. tika parakstīts līgums par abu valstu sadraudzību, 1997. gadā – par savienību. Taču faktiskā valstu apvienošana kavējās, jo pastāvēja nopietnas domstarpības, kā praktiski to realizēt. Arī Baltkrievijas politiskā elite arvien vairāk iestājās pret iekļaušanos Krievijas sastāvā un valsts neatkarības zaudēšanu.