4. Primitīvisms

Interese par tā saucamo primitīvo tautu mākslu (tautu, kuras dzīvo pirmatnējo cilšu dzīvesveidu - bez pilsētām, tehnikas u.c.) aizsākās 19. gadsimta beigās. Tā radīja naivismu jeb primitīvismu - mākslas virzienu, kurš iekaroja sev redzamu vietu 20.gadsimta mākslā, bija iedvesmas avots citiem māksliniekiem. Primitīvismam raksturīga:

Viss iepriekš minētais arī radīja primitīvisma nosaukumu.

 

Darbā redzami fantastiski augi, ziedi, gleznas centrā, tikko samanāmi uz milzīgo augu un ziedu fona, cīnās leopards un cilvēks, simboliski izsakot džungļu būtību - augu valsts pārākumu pār dzīvniekiem un cilvēkiem. Aiz kokiem riet apelsīnam līdzīga saule.

 

Viens primitīvisma novirziens, saukts arī - naivisms bija pašmācības ceļā gleznošanu apguvušo autoru (autodidaktu) darbi. Anrī Ruso ir šī virziena spilgtākais pārstāvis. 

Viņa un citu naivistu darbos nebija pretenziju uz augstu kvalitāti, sižeti bija idilliskas, naivas dabas ainavas, sadzīves skati, zīmējums bija pedantisks, rūpīgs, neveikls.

 

 

Otru ievirzi primitīvisma mākslā veidoja profesionāli mākslinieki - ieguvuši akadēmisko izglītību, bet atteikušies no akadēmiskās jeb tradicionālās mākslas principiem.

Viņi, meklējot mākslā dabiskumu un tiešumu, izmantoja tautas meistaru darbu stilu, teiksmainu dzīves tulkojumu. Spilgtākais šī virziena pārstāvis ir Marks Šagāls.

  

 

Attēlā: Marka Šagāla darbs "Vijolnieks"

Tajā redzama stūraina, neveikla vijolnieka figūra, kas slejas pāri vienkāršu mājiņu jumtiem. Gleznas kreisajā pusē sakņupis vīrs, šķiet nes māju uz saviem pleciem. Aiz vijolnieka galvas, tikko samanāma, starp māju jumtiem gaišajās debesīs izvijusies kāda teiksmaina būtne.

 

Savos darbos Šagāls daudz izmantoja dzimtās Baltkrievijas pilsētas Vitebskas tēlus, iespaidus - ieliņas, ormaņus, muzikantus, ceļojošā cirka māksliniekus, mīlētājus, dzīvniekus utt., attēlojot tos sapnim līdzīgā iluzorā veidā.

 

Tālumā sagāzies Eifeļa tornis, gāžas sarkani krāsotā Parīzes Dievmātes katedrāle, Parīze un debesis tai pāri saplūdušas zilganā gaismā, kurā lido līgavas tēls. Gleznas labajā pusē mākslinieks, šķiet, attēlojis sevi un kazai līdzīgu dzīvnieku, tikai sarkanā krāsā. Kaza, parasti baltā krāsā, Šagāla darbos simbolizē mieru un gaismu - līdzīgi, kā tas ir baltu mitoloģijā. Šajā darbā kazas tēlam piešķirta cita nozīme.

 

Pēc Pirmā pasaules kara, pārceļoties uz dzīvi Francijā, Šagāls turpināja savā mākslā sakausēt jaunos iespaidus un atmiņu tēlus no dzimtās pilsētas, realitāti un fantāziju, to attēlojot ar nepastarpinātu vienkāršību, sirsnību.

 

Simbolisks tēls šajā darbā ir kaķis ar cilvēka seju un cilvēks ar divām sejām. Cilvēks raisa asociācijas ar Senās Romas divsejaino dievu Jānu jeb Jānusu, kura jaunekļa seja simbolizē sākumu, bet veca vīra seja - beigas, noslēgumu. Varbūt tēla vēstījums ir tāds, ka mākslinieka viena seja skatās pagātnē, uz zaudētās dzimtās zemes pusi, bet otra - nākotnē.

  

Līdzīgi motīvi: fantāzijas, vīziju, sapņu un realitātes sajaukums, reālu objektu nereāli salikumi parādīsies arī sirreālisma stilā. Tāpēc abi stili jeb virzieni var šķist līdzīgi.