1. Zinātne un literatūra 20. gs. sākumā

 

 

Arī šiem elementiem novēroja urāna starus. Izrādījās, ka urāna starojums ir sastopams arī citiem elementiem, ne tikai urānam.

 
Viņi pierādīja, ka smago ķīmisko elementu atomi sabrūk, izdalot īpašu starojumu. Savukārt 1900. g. viņi atklāja, ka radioaktīvajā starojumā ietilpst trīs ar magnētisko lauku atdalāmas sastāvdaļas – alfa, beta un gamma stari.

 

19. gs. valdīja uzskats, ka atoms ir pati mazākā matērijas elementārdaļiņa, tomēr vēlākie atklājumi to apšaubīja.

1913. g. dāņu fiziķis Nilss Bors, izmantojot vācu fiziķa Maksa Planka izstrādāto kvantu teoriju, pierādīja, ka elektroni riņķo ap kodolu pa noteiktām orbītām, bet pārlecot no vienas orbītas uz otru, izdala enerģiju.

 

1919. g. E. Rezerfords izvirzīja ideju par atomu kodolu mākslīgu pārvēršanos un izdarīja pirmo mākslīgo kodolreakciju, ar alfa daļiņu palīdzību sadalot slāpekli ūdeņradī un skābeklī.

 
1938. g. vācu fiziķis Oto Hāns atklāja atomu kodolu dalīšanos lēno neitronu iedarbības rezultātā. Tā tika atklāta atomenerģija, kas vēlāk kļuva gan par cilvēces nelaimi, gan nākotnes enerģijas avotu. Angļu fiziķis O. Lodžs, uzstājoties 1919. g. Dž. Vata nāves gadadienas atceres pasākumā, teica: „Atomenerģiju var izmantot cilvēces kultūras attīstībā, bet ar to var arī iznīcināt cilvēces kultūru.”

Viņaprāt, Ņūtona teorija nebija pareiza tad, ja ķermenis kustas ar ātrumu, kurš tuvs gaismas ātrumam, jo tad mainās likumi attiecībā uz laiku, telpu un kustību. Tāpēc jebkura kustība ir relatīva un to var aplūkot attiecībā pret citu ķermeņu kustību. Relativitātes teorija ietekmēja uzskatus par laiku un telpu. Tos sāka uztvert nevis kā konstantus, bet kā relatīvus jēdzienus.