5. Karadarbība 1939. – 1941.g.

Pēc Austrumpolijas sagrābšanas PSRS sāka nostiprināt savu ietekmi Baltijā un Somijā. Uz Maskavu tika izsaukti šo valstu pārstāvji un piespiedu kārtā uzaicināti parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus ar PSRS.

 
1939. gada 28. septembrī Maskavā šo līgumu parakstīja Igaunija. PSRS un Igaunijas savstarpējās palīdzības pakts paredzēja karabāzu un aerodromu ierīkošanu Sāmsalā, Hījumā salā un Paldiski ar 25 000 lielu karaspēku.

 

1939. g. 5. oktobrī šādu līgumu Maskavā parakstīja arī Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters pēc 3 dienu ilgām sarunām. Saskaņā ar tā trešo pantu Padomju Savienībai tika piešķirtas tiesības turēt Liepājā un Ventspilī kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai, kā arī Irbes šauruma apsardzības nolūkā ierīkot krasta artilērijas bāzi jūrmalā starp Ventspili un Pitragu. Latvijā, tāpat kā Igaunijā, bija paredzēts izvietot 25 000 padomju karavīru.

 

Latvijā ierīkotās karabāzes

1939. g. 10. oktobrī līgumu parakstīja Lietuva. Līgums paredzēja iekļaut Lietuvas sastāvā Sarkanās armijas „atbrīvoto” Viļņas pilsētu un Viļņas apgabalu un ierīkot karabāzes ar 20 000 padomju karavīriem. Viss Padomju propagandas aparāts nemitīgi atkārtoja, ka tā vēl nekad nav noticis, ka liela un varena valsts atdot mazajai valstij tās nolaupīto galvaspilsētu bez kādām pretprasībām.

Līdzīgas prasības Maskava izvirzīja arī Somijai, taču tā atšķirībā no Baltijas valstīm atteicās šādu līgumu parakstīt un izsludināja mobilizāciju. PSRS inscenēja robežkonfliktu pie Mainilas ciema, apvainojot uzbrukumā Somiju. Ar šo ieganstu PSRS 1939. g. 30. novembrī uzsāka karadarbību.
 

Sarkanā armija nevarēja pārvarēt Mannerheimas aizsardzības līniju, kas bija zemes un akmens bluķu nocietinājums. Sarkanarmieši nokļuva rūpīgi nomaskētos mīnu laukos. Mīnas bija arī mājās, stacijās, akās, uz ceļa - visneiedomājamākajās vietās. Lielus zaudējumus cieta ne tikai PSRS spēki, bet arī Somijas (Somi zaudēja 25 000 vīru, bet PSRS - 49 000; daži vēsturnieki uzskata, ka krituši un nosaluši ir ap 300 000 sarkanarmiešu).

 
1940. g. 12. martā Maskavā tika parakstīts miera līgums, saskaņā ar kuru Somija zaudēja 10% no savas teritorijas, taču saglabāja brīvību un valsts neatkarību.
 

Smagajā Ziemas karā (1939. g. 30. novembris – 1940. g. 12. marts) Somija nosargāja savu valstisko neatkarību. Somija bija vienīgā valsts, kas bruņotā cīņā pretojās Molotova – Rībentropa slepenajos protokolos paredzētajam liktenim un nepieļāva padomju okupāciju. Par bruņotu agresiju pret Somiju 1939. g. decembrī PSRS izslēdza no Tautu Savienības.
 

Katiņas slaktiņš bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā.

 

 

 

 

1940. g. pavasarī Staļins parakstīja nāves spriedumu poļu virsniekiem, karavīriem, kara gūstekņiem, kas atradās Kozeļskas, Ostaškovas un Starobeļskas nometnēs. Drīz pēc tam Katiņā, Menojē un Harkovā sākās poļu virsnieku un civilo ierēdņu iznīcināšana. Toreiz (ar šāvienu galvā no aizmugures) tika nošauti 14 552 poļu gūstekņi un 7205 ieslodzītie no Ukrainas rietumu daļas un Baltkrievijas.

 
Daudzus gadus Padomju Savienība poļu virsnieku noslepkavošanā vainoja vāciešus. Šo versiju atkārtoja arī poļu vadošie komunisti.

 

 

Patiesība nebija zināma, jo trūka pētījumu, padomju arhīvu dokumenti nebija pieejami. Pat demokrātiskās Krievijas valdība apgrūtināja pieeju šiem materiāliem, kā arī lika šķēršļus noziegumu vietu apzināšanai.
Pirmie 1942. gadā poļu karavīru masu kapus uzgāja poļu strādnieki, kurus vācieši ar varu Katiņā piespieda strādāt. Strādnieki šajā vietā uzlika divus bērza krustus, taču plašāk informēt sabiedrību par atradumiem ļoti baidījās.

 
PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam.

 

1941. g. 13. aprīlī Maskavā tika parakstīts PSRS un Japānas savstarpējās neitralitātes līgums. Saskaņā ar paktu, ja viena no valstīm iesaistās karā ar trešo valsti, otra līgumslēdzēja valsts ievēro neitralitāti. Šo līgumu Japāna stingri ievēroja, kaut arī Vācija centās iesaistīt to karā pret PSRS. PSRS ieguva zināmas garantijas austrumu robežu drošībai.