Karā daudzas valstis bija cietušas milzīgus cilvēku zaudējumus. Bija sagrauta to ekonomika un iznīcināti mājokļi, turklāt zaudētājvalstīm bija jāmaksā reparācijas.
Karā dzīvību zaudēja vairāk kā 65 milj. karavīru un civiliedzīvotāju. Mierīgo iedzīvotāju iznīcināšana bija kļuvusi par kara sastāvdaļu. Gan Vācija, gan ASV un Lielbritānija, lai psiholoģiski ietekmētu ienaidnieku, veica postošus uzlidojumus pilsētām. Sabiedroto uzlidojumu rezultātā Vācijā dzīvību zaudēja aptuveni 635 000 civiliedzīvotāju. Vairākas pilsētas Anglijā un Vācijā bija pārvērstas drupās.
Civiliedzīvotājus – sievietes un bērnus bieži mobilizēja darba dienestā un nosūtīja strādāt tālu no dzimtajām vietām. Okupācijas varas noteica obligātās nodevas armijas vajadzībām. Civiliedzīvotāji nebija pasargāti no karavīru patvaļas, laupīšanām un citiem pāri darījumiem.
Otrā pasaules kara gados un tūlīt pēc kara beigām vairākās valstīs notika iedzīvotāju deportācijas. Pēc Polijas sakāves padzina vairāk nekā 15 milj. poļu. Nacisti izdzina frančus no Elzasas un Lotringas. Savukārt kara beigās aptuveni 14 milj. vāciešu piespiedu kārtā nācās pamest savas mājvietas Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā un Francijā. Masveida piespiedu deportācijas notika PSRS iekšienē, bieži kā ieganstu minot sadarbošanos ar vāciešiem. Tā veselas tautas – čečeni, kalmiki, inguši, Krimas tatāri – tika deportēti uz Sibīriju un Vidusāziju.
Milzīgu cilvēku pārvietošanos izsauca valstu robežu izmaiņas saskaņā ar Jaltas un Potsdamas konferences lēmumiem.
Kara beigās izpostītajā Vācijā atradās milzīgs skaits cilvēku – Sabiedroto armiju karavīri, no nacistu nometnēm atbrīvotie, darba dienestā atdzītie, karagūstekņi un bēgļi, tostarp daudzi latvieši.
Tikai piespiedu darbā Vācijā bija ievesti aptuveni 8 miljoni cilvēku, kuri pēc kara devās mājās vai nonāca pārvietoto personu nometnēs. Viņu problēmas centās risināt 1945. gadā izveidotā ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācija.
Gūstā kritušie Sabiedroto karavīri varēja brīvi atgriezties mājās, turpretī PSRS savus gūstā kritušos uzskatīja par dzimtenes nodevējiem. Viņi vispirms nonāca filtrācijas nometnēs, bet daudzi pēc tam tika izsūtīti uz Sibīriju. Traģisks bija padomju gūstā nonākušo vāciešu liktenis. Viņi palika PSRS nometnēs un tika izmantots kā darbaspēks. 1945. gada maija beigās padomju uzņēmumos strādāja aptuveni 280 000 vāciešu: 140 000 ogļu ieguvē, 55 000 melnās metalurģijas uzņēmumos, pārējie – celtniecībā. Pēdējie karagūstekņi atgriezās Vācijā tikai desmit vai pat piecpadsmit gadus pēc kara beigām.
Vācijā atradās liels skaits baltiešu. Padomju Savienība, atsaucoties uz Jaltas konferences un ANO lēmumiem, centās piespiedu kārtā panākt viņu atgriešanos. Tomēr jēdziens „padomju pilsonis” Jaltā nebija definēts, bet vēlāk šajā kategorijā iekļāva tikai tos, kuri bija PSRS pilsoņi 1939. gada 1. septembrī. Līdz ar to lēmums par repatriāciju (karagūstekņu, bēgļu, emigrantu un pārvietoto personu atgriešanās dzimtenē) nevarēja piespiedu kārtā attiecināt uz to teritoriju iedzīvotājiem, kuras tika iekļautas PSRS pēc 1939. g. 1. septembra.
Kara traumas – gan fiziskās, gan morālās – tiek dziedētas daudzus gadu desmitus.