2. Uzvarētājvalstis I pasaules karā

1918. g. tika īstenota vēlēšanu reforma. Vēlētājiem atcēla mantas cenzu. Balstiesība ieguva visi vīrieši no 21 gada vecuma un sievietes no 30 gadu vecuma. Desmit gadus vēlāk arī sievietēm tika samazināts vecuma cenzs. Reformu rezultātā vēlētāju skaits Anglijā pieauga no 8.4 milj. līdz 21.4 milj.

 
1918. g. vēlēšanās Leiboristu partija, kas aizstāvēja galvenokārt strādnieku intereses, ieguva lielāku vēlētāju balsu skaitu un apsteidza liberāļus.

Bija paredzēts piešķirt Vācijai 800 miljonus zelta marku lielu aizdevumu, galvenokārt no ASV bankām. 1929. g. Dauesa plānu nomainīja Junga plāns, kurš beidzot nosauca reparāciju lielumu (112 miljardus zelta marku) un termiņu – 59 gadus.
1924. g. rudenī leiboristus apvainoja komunistu atbalstīšanā un valdība krita. Jaunajās vēlēšanās balsu vairākumu ieguva konservatīvie, kuri izveidoja jaunu valdību. 

 

1919. gadā Īrijā atsākās nacionālās atbrīvošanās kustība, kas kara gados bija pierimusi. Īri sāka veidot savu parlamentu un valsts pārvaldes aparātu. No brīvprātīgajiem saformētā īru republikāņu armija (ĪRA) uzsāka partizānu karu pret britu armiju un Īrijas policiju. Lielbritānijā faktiski sākās angļu – īru karš, kas beidzās 1921. gadā ar pamiera noslēgšanu.

Francijas Trešā republika (1875 – 1940) pēc Pirmā pasaules kara no vienas puses bija sasniegusi to varenību Eiropā, par kuru bija sapņojusi jau no 1871. g. Francijas armija bija kļuvusi spēcīgākā Eiropā. Tā bija atguvusi Elzasu un Lotringu. Sākās strauja valsts ekonomiskā attīstība. Dzelzs rūdas ieguves ziņā Francija bija pirmajā vietā Eiropā. Tās metalurģiskās rūpniecības kopapjoms pieauga 1,5 reizes. Ekonomisko uzplaukumu veicināja arī no Vācijas saņemtās reparācijas. Francija bija kļuvusi par industriāli attīstītu lielvalsti.

 

Remons Puankarē

 

No otras puses Francija karā bija zaudējusi aptuveni 2 milj. iedzīvotāju. Tās ziemeļdaļa bija izpostīta. Bija izveidojies milzīgs valsts iekšējais parāds. Francijā bija daudz politisko partiju, kas radīja iekšpolitisko nestabilitāti. Parlamentā daudzās partijas nespēja vienoties par kopīgu politiku. Valdības parasti veidoja dažādu partiju koalīcijas, kas bija nestabilas. Notika valdības krīzes un biežas maiņas.

 
No 1919. līdz 1939.g. Francijā nomainījās 41 valdība.

 
Tikai divdesmito gadu otrajā pusē, kad koalīcijas valdību vadīja Remons Puankarē (bijis Francijas premjerministrs un prezidents), bija relatīvs miera un labklājības laiks.

 

1921. gadā ievēlētais ASV prezidents Vorens Hārdings vēlējās atgriezties pie situācijas, kāda valdīja ASV 1914. gadā. Viņš savus mērķus izklāstīja šādi: "Pašlaik Amerikai nepieciešami nevis varoņdarbi, bet atveseļošanās, nevis patentētas zāles, bet normāli apstākļi, nevis revolūcija, bet atjaunotnes darbi."


Vorens Hārdings.
Kongress pretojās ASV līdzdalībai Tautu Savienībā. Par ASV izolēšanos liecināja arī noteikums par imigrantu uzņemšanu – tikai 160 000 cilvēku gadā. 1924. un 1929. gadā ASV tika pieņemti likumi, kas ierobežoja iebraucēju skaitu valstī.

 

 

Šajā laikā atdzima kukluksklans.

Straujā industrializācija piesaistīja vairākus emigrantu viļņus no Eiropas, kā arī veicināja plašu afroamerikāņu izceļošanu no Dienvidu štatiem uz ziemeļiem. Kā reakcija uz šiem procesiem šajā laikā parādījās antikatolicisms, antikomunisms, antisemītisms un naids pret imigrantiem.

 

Atsevišķās grupas veica nolinčošanu, uzbrukumus privātmājām un citas vardarbīgas darbības.

 
Formāli otrais Kukluksklans (kurš parādījās 1915. g.) bija miermīlīga organizācija. Divdesmito gadu vidū, kad klans sasniedza savu plaukumu, tajā bija apmēram 15% no balsstiesīgajiem amerikāņiem, kas sastādīja 4 miljonus amerikāņu. To lozungs bija – simtprocentīgs amerikānisms. Šajā organizācijā uzņēma tikai Amerikā dzimušus baltādainos protestantus. Šī organizācija veicināja rasu un reliģisko neiecietību.

 

20. gs. divdesmitie gadi bija arī sieviešu emancipācijas (atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, no visa, kas novecojis) laiks.

1920. g. prezidenta vēlēšanās pirmo reizi balsoja arī sievietes. Politikā pie varas bija republikāņi. 3 republikāņu prezidenti pēc kārtas bija – Hārdings, Kūlidžs un Hūvers. Viņi līdz minimumam samazināja valdības iejaukšanos valsts ekonomikā. ASV valdošajās aprindās populārs bija uzskats – ja valdība darīs visu iespējamo privātā biznesa nostiprināšanai, tad lielākajai daļai valsts iedzīvotāju būs labklājība. Tomēr sekojošā valsts ekonomiskā krīze pierādīja, ka valsts regulēšana ekonomikā ir nepieciešama.