Sociālās grupas veidojas savstarpēji mijiedarbojoties – sadarbojoties, pildot dažādus pienākumus, ievērojot grupas vērtības un uzdevumus. Sociālās grupas darbojas pēc grupu radītajiem nosacījumiem.
Laika gaitā sociālo grupu pienākumi, vērtības, uzdevumi ir mainījušies, jo pasaulē ir notikusi attīstība.
Pirmās sociālās grupas veidojās senā pagātnē, jo tas palīdzēja cilvēkiem izdzīvot. Senvēsturē cilvēki dzīvoja ciltīs.
Cilts bija neliela cilvēku grupa, kas dzīvoja noteiktā teritorijā. Bija svarīgi, ka cilvēki dzīvoja kopā ciltī un sadarbojās viens ar otru, lai varētu iegūt pārtiku, izdzīvot un būt drošībā.
Ciltī ikdienā sievietes rūpējās par ēdiena pagatavošanu, kā arī kopā ar bērniem darīja vieglākos darbus – vāca pārtikai derīgos augus, lasīja ogas, ar cilpām ķēra putnus. Tas nodrošināja iespēju paēst visiem cilts iemītniekiem. Vīrieši medīja meža dzīvniekus, zvejoja zivis un naktī sargāja cilts apmetnes teritoriju, tāpēc arī bija svarīgi būt kopā, lai cilts būtu paēdusi un drošībā.
Cilvēki veidoja apmetnes pie ezeriem un upēm. Tur varēja iegūt ūdeni un pie ūdens nāca padzerties meža zvēri, tur auga auglīgāki koki, kuros dzīvoja putni, kurus varēja vieglāk nomedīt. Cilvēku mājokļi bija celti no koku zariem, niedrēm, jumti pārklāti ar sūnām, zālēm un lapām.
Apskati zīmējumu, kurā attēlots senās cilts nodarbošanās!
Daudzus gadsimtus vēlāk radās sabiedrības augstākais slānis jeb elite, ko sauca par aristokrātiju.
Aristokrātija bija liela sabiedrības grupa, kurai bija īpašas izņēmuma tiesības, priekšrocības jeb privilēģijas.
Aristokrātus apkalpoja kalpi – zemākas šķiras iedzīvotāju grupa, kas izpildīja aristokrātu vēlmes – vārīja ēst, pienesa ēdienu, tīrīja istabas un svinību zāles, mazgāja veļu, sakopa dārzu.
Trūkums šādai dzīvei: viss tika noteikts ar konkrētiem noteikumiem un likumiem - nevarēja darīt to, ko gribas, bet bija jādara to, ko liek.
Sabiedrībā līdzās vienmēr ir bijusi sociālā grupa - zemnieki. Zemnieki pārsvarā nodarbojās ar lauksaimniecību- zemes apstrādāšanu un ražas iegūšanu.
Kādreiz, piemēram, Latvijā 19. gadsimtā, zemnieki dzīvoja mājā uz kunga zemes, līdz ar to māja skaitījās kunga īpašums. Zemnieki strādāja dažādus lauku darbus – ara zemi, sēja labību, audzēja to, rudenī novāca; dārzā audzēja dārzeņus, ravēja tos. Noteikta daļa no tā, ko zemnieks ieguva no zemes, bija jāatdod kungam.
Zemnieku sētās bija jāveic smagi lauku darbi, tāpēc zemniekiem palīdzēja kalpi - laukstrādnieki, kuri strādāja zemnieku sētās, darīja visus nepieciešamos darbus. Lauku darbi zemnieku sētā nebija viegli.
19. gs. liela sabiedrības grupa, kura nebija ieguvusi izglītību, līdz ar to arī strādāja zemāk atalgotu darbu bija rūpnīcu strādnieki.
Darbs rūpnīcā nebija viegls. Līdz 19. gs. vidum darba dienas ilgums bija 12 - 16 stundas. Telpas bija putekļainas, tumšas, nevēdinātas un skaļas, jo iekārtas skaļi rūca. Tie strādnieki, kas bija apguvuši labas iemaņas darbā ar tehniku, saņēma lielākus ienākumus. Neizglītotie saņēma mazāku atalgojumu. Nabadzīgākās strādnieku ģimenes dzīvoja vienā dzīvoklī pat 3 vai 4 ģimenes kopā. Strādnieki bieži vien slimoja.
Nabadzīgo ģimeņu bērni no 6 gadu vecuma gāja strādāt rūpnīcā, piemēram, pie stellēm mainīja diegu spolītes. Darbs bija grūts, un samaksa par vienu un to pašu darbu bērnam bija divreiz mazāka nekā pieaugušajam, jo bērns skaitījās nekvalificēts, neizglītots strādnieks.
Strādājot notika daudz negadījumi, bija nogurums no smagā un ilgā darba. Bija arī gadījumi, kad strādnieki saindējās ar indīgām gāzēm vai savainojās un nomira.
Sabiedrībā vienmēr ir pastāvējušas dažādas sociālās grupas. Iespējams, ka nākotnē tiks izveidotas arvien jaunas sociālās grupas, jo mainās gan sabiedrība, gan rodas dažādas jaunas iespējas un resursi.