2. Kas un kā pēta vēsturi?

No šāda viedokļa ar arheoloģiskiem pieminekļiem uzskatāmas arī vietas, kur senatnē notikušas izcilas kaujas, pulcēšanās karagājieniem, apspriedes, tiesas sēdes u.c.

  

Arheoloģiskie pieminekļi balstās uz materiāliem vēstures pieminekļiem – priekšmeti, apdzīvotas vietas, apbedījuma vietas, depozīti, kuģi (vecāki par 50 gadiem), kravas, ražotnes, kauju vietas, ceļu, kanālu vietas – atrodas uz zemes, zemē, ūdenī un citur.

Pieminekļi Latvijā izplatīti diezgan vienmērīgi, tomēr tie vairāk koncentrējas gar Daugavu – starptautisko satiksmes ceļu, kā arī auglīgākās zemēs dēļ, piemēram, Zemgales dienvidu daļā. Daudz pieminekļu ir paugurainēs – Latgales, Vidzemes un Alūksnes augstienēs, Talsu paugurmasīvā. Savukārt mazāk arheoloģisko pieminekļu ir zemienēs, kuras nav pie ūdeņiem – Tīreļu līdzenumā starp Jūrmalu un Jelgavu, Taurkalnes līdzenumā, teritorijā ap Teiču rezervātu.

 

 

Senatnē cilvēkiem kapā dotas līdzi bagātīgas kapu piedevas – ieroči, trauki, rotaslietas, kuras dod priekšstatu par cilvēku dzīvi senatnē.

  

Dzīvesvietas
Apmetnes, ciemi, senpilsētas, apmetnes pie pilskalniem, nenocietinātās apmetnes (nenocietinātās dažkārt dēvē par atklāta tipa apmetnēm), pilskalni un pilis, ezerpilis un mūra pilis. Šiem pieminekļiem raksturīgā iezīme ir kultūras jeb mītņu slānis, parasti dzīvesvietas, kuras izveidotas ūdens tuvumā, lielu kalnu un stāvu klinšu virsotnēs ar vienu piekļuvi.

 

 

Sārnates apmetne ir viena no vislabāk izpētītajām ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras apmetnēm Latvijā, kas dod priekšstatu par cilvēku dzīves apstākļiem vidējā neolīta periodā (3400. – 2300. g. p.m.ē.) un par tā laika vides apstākļiem – klimatu, ainavām, augu un dzīvnieku pasauli. Pateicoties purvainajai augsnei, aizvēsturisko mītņu paliekas labi saglabājušās, jo tieši šādos apstākļos koksne un no tās veidotie priekšmeti dabiski iekonservējušies.

 

  

No 5. līdz 8. gs. apdzīvotība pierādīta 30 pilskalnos, 10 no tām ir ezerpilis. Piļu celšanai visbiežāk izvēlējās ar divām gravām norobežotas augstienes stūri (Tērvetes un Lokstenes pilskalni), kalnu grēdas (Ķentes pilskalns) vai atsevišķi stāvošus kalnus (Dignāja). Izmantoja arī 1. g.t. p.m.ē. nocietinātās apmetnes vai 1. – 4. gs. pilskalnus – slēptuves (Asote). Pilskalnus izbūvēja lauksaimnieciski izdevīgās vietās vai to tuvumā. Nocietinājumiem bieži izvēlējās stratēģiski izdevīgas vietas pie upēm, braslu tuvumā. Vājākas 5. – 8. gs. apdzīvotas pēdas atklātas vēl Lielvārdes Dievukalnā, Kokneses Mūkukalnā, Altenē, Aizkraukles Lejasziedos, Sēlpilī, Raunas Tanīskalnā, Cesvainē, Naujenē, Madalānu pilskalnā, Gutiņos, Kausa plskalnā. Maz zināmi šā laika perioda slāņi Kurzemes pilskalnos. Tādi konstatēti Talsos, Grobiņā, Vārtajā. No Zemgales – Kamārdē, Mežotnē un Dobelē.

 

 

Narvas kultūra bija jaunākā akmens laikmeta sākuma (agrīnā neolīta) kultūra (4. – 3. gadu tūkstotis. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvas ziemeļos, Baltkrievijas ziemeļos un Krievijas ziemeļrietumu apgabalos, kas attīstījās no mezolīta laikā radušās Kundas kultūras. Domājams, ka Narvas kultūra ir pārejas forma no Baltijas pirmiedzīvotāju mezolīta kultūras uz ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru, kurai vēlajā neolītā piejaucās arī auklas keramikas kultūras elementi. Narvas kultūrai pieskaita Osas apmetnes un Zvidzes apmetnes agrā neolīta iedzīvotājus Latvijas teritorijā.

  

Nenocietināta tipa apmetnes Latvijas teritorijā ir izplatītas jau no akmens laikmeta un pakāpeniski pārveidojušās par ciemiem. Tajās netiek konstatēta mākslīgi veidota nocietinājumu sistēma, lai gan pārsvarā dzīves vietai izraudzījās grūtu pieejamas vietas ūdens tuvumā – pussalas un morēnu paugurus.

 

 

Auklas keramikas kultūra jeb laivas cirvju kultūra bija 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijas teritorijā dominējusī jaunā akmens laikmeta (neolīta) iedzīvotāju kultūra.