Visos laikos un sabiedrībās ir lietas, kuras vērts saglabāt un nodot nākošajām paaudzēm. Senatnē glabāja un nodeva pēctečiem tikai ļoti vērtīgas lietas, tās piederēja bagātiem cilvēkiem, dzimtām – dārgi ieroči, vērtslietas, vērtīgi dokumenti utt. Priekšmeti, kurus lietoja lielākais vairums cilvēku, vēstures interesentiem šķita bezvērtīgi, jo nebija ne dārgi, ne unikāli. Ar laiku
attieksme mainījās, apzinoties tautas kopējo izcelsmi – vēsturi, un vērtību ieguva jebkas, kas var pavēstīt par to. Tad arī sāka veidoties muzeji.
Vēstures muzeji ir senu lietu krātuves. Tur vēsturiskās lietas sāk savu otro dzīvi – tiek izliktas apskatei, rūpīgi glabātas un pētītas.
Jau 18. gadsimtā Latvijas teritorijā izveidoja pirmo muzeju, kad Rīgas pilsēta saņēma no ārsta un kolekcionāra N. fon Himzeļa dabaszinātnisko, mākslas un vēstures priekšmetu kolekciju. Tika izveidots tagadējais Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Muzeja kolekcija izvietota ēkā Rīgas Doma ansamblī.
Attēlā: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs
Tas ir arī viens no vecākajiem muzejiem Eiropā, dibināts ap to pašu laiku, kad slavenākie muzeji, – Parīzes Luvra un Britu muzejs Londonā.
Ar Rīgas Latviešu biedrību saistīta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sākotne. Lai saglabātu ziņas par latviešu tautas dzīvi pagātnē, sākot ar 1869. gadu biedrības Zinību komisija organizēja zinātniskas ekspedīcijas. To laikā tika iegūtas daudzas vērtīgas lietas, latvieši sāka pastiprināti interesēties par savu vēsturi. Lielu interese raisīja latviešu etnogrāfijas izstāde, kuru sarīkoja 19. gadsimta beigās. Kopš 1920. gada Latvijas Nacionālais vēstures muzejs atradās Rīgas pilī, bet pēc ugunsgrēka pilī to pārcēla uz citām telpām – Brīvības bulvārī 32.
Attēlā: Pulvertornis un Latvijas Kara muzejs
Viens no pirmajiem muzejiem zem klajas debess pasaulē ir Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs. Tas tika dibināts 1924. gadā. Rīgā Juglas ezera krastā uzstādītas senās celtnes no visiem Latvijas novadiem – vienkopus var apskatīt dažādu laiku un dažādu veidu lauku dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas, baznīcu, skolu, krogu, podnieka darbnīcu (cepli), kalēja darbnīcu (smēdi jeb kalvi), vējdzirnavas un citas celtnes. Tajās izvietots arī iekārtojums – krāsnis, mēbeles, darbarīki un sadzīves priekšmeti.
Attēlā: Viena no lauku sētām Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Katrā Latvijas pilsētā un novadā ir muzeji. Tajos var iepazīties ar vietējo vēsturi, dabas pieminekļiem, saimniekošanu, tradīcijām, ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši vai darbojušies novadā.
Mūsdienās muzeji ne tikai krāj un izstāda vēstures liecības, bet arī rīko dažādas izglītojošas ekskursijas, pasākumus, un dod iespēju iejusties cita laika vēsturiskajos apstākļos un situācijās.
Attēlā: Tradicionālo cīņu mākslas demonstrējumi Rēzeknes pilskalnā.
Laika gaitā valsts iestādes, dažādas organizācijas, iedzīvotāji radījuši daudzus dokumentus, piemēram, līgumus, tiesu aktus, protokolus, dažādas citas rakstiskas liecības par cilvēku dzīvi un darbību.
Dažādi dokumentālie materiāli tiek rūpīgi krāti, glabāti un pētīti īpašās dokumentu krātuvēs – arhīvos.
Pirmie arhīvi Latvijas teritorijā tika veidoti jau viduslaikos, bet 1919. gadā – tūlīt pēc Latvijas Republikas nodibināšanas – darbu sāka Latvijas Valsts vēsturiskais arhīvs. Tajā nonāca visi nozīmīgākie saglabātie arhīva materiāli.
Atsauce:
Fotogrāfijas:
Attēls: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs – lindasky76 / Shutterstock.com
Attēls: Pulvertornis un Latvijas Kara muzejs – Sergio Delle Vedove / Shutterstock.com
Attēls: Tradicionālo cīņu mākslas demonstrējumi Rēzeknes pilskalnā – Raimonds Kalva LV / Shutterstock.com