1. Vēstures avoti

Lai uzzinātu par notikumiem pagātnē, cilvēki pēta senatni. Zinātni, kura pēta senatni, sauc par vēsturi. Cilvēkus, kuri pēta vēsturi profesionāli, sauc par vēsturniekiem. Lai varētu uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē, ir svarīgi pētīt vēstures avotus.

  

 

1. Lietiskie avoti ir priekšmeti – lietas, piemēram, darbarīki, ieroči, trauki, apģērbs, rotaslietas, monētas, senas celtnes vai to drupas, pieminekļi cilvēkiem vai īpašiem notikumiem.

 

 

2. Vēstures avots ir rakstītās liecības – dokumenti, hronikas, vēstules, uzraksti uz ēkām un kapu pieminekļiem, laikraksti, žurnāli, kā arī datu kopums jeb statistika.

Hronika ir vēsturisku notikumu pieraksts laika secībā. Tās bija izplatītas viduslaikos (laikā no 5. gadsimta līdz 15. gadsimtam), tās parasti sākās ar Bībeles leģendu par pasaules radīšanu, tad sekoja aprakstītie notikumi.

 

  

Problēmu rada, ja nav saprotama valoda, kurā teksti rakstīti, – daudzas valodas, kurās runāja un rakstīja agrāk, mūsdienās ir aizmirstas, un vēsturnieki turpina strādāt pie tekstu atšifrēšanas. Sevišķi tas attiecas uz senajiem rakstiem uz alu sienām, māla plāksnītēm, iekalumiem akmenī, kuri radīti tālā, tālā pagātnē.

 

Rozetas akmens slavens ar to, ka ar šo tekstu palīdzību 19. gadsimta sākumā franču zinātnieks Šampolions atrada atslēgu, kā atšifrēt Senās Ēģiptes rakstību – hieroglifus. Līdz šim notikumam Senās Ēģiptes tekstus neprata izlasīt, bet minēja, ko teksti varētu nozīmēt, un minējumi izrādījās aplami.

 

3. Vizuālie vēstures avoti ir attēli, piemēram, sienu gleznojumi (freskas), gleznojumi uz traukiem, gleznas, zīmējumi, karikatūras, plakāti, skatu kartiņas, fotogrāfijas, kino vai video lentes. Attēli var būt gan nosakāmi – cilvēki, dzīvnieki utt., gan zīmes jeb simboli – petroglifi.

Lai saprastu vizuālā avota vēstījumu, ir jāpēta papildus informācija par attiecīgo laiku, sabiedrību, tās uzskatiem un notikumiem. Arī tad iespējams, ka attēla vēstījums tiks iztulkots nepareizi, – vēsturnieki aizvien turpina atrast kādreizējo skaidrojumu kļūdas, aizvien ir attēli, kuru vēstījumi nav "nolasāmi".

 

 

Šiem simboliem (zīmēm) līdzīgi atrasti daudzviet, arī Gaujas krastos un alās. To atrašanās vietas pētnieki neatklāj, lai pasargātu no postījumiem. Zīmju nozīme – vēstījums nav zināms, ir tikai minējumi un pieņēmumi. Bet šķiet skaidrs, ka tas nav teksts, – to liecina zīmju haotiskais izkārtojums.

 

4. Vēstures avots var būt skaņu ieraksts vai mutvārdu liecība – cilvēku atmiņas vai dzīvesstāsti. Ja mutvārdu liecība tiek pierakstīta, lai to saglabātu, tad tā pārtop rakstītajā avotā nākošajām paaudzēm. 

 

 

Tas ir darbietilpīgs, sarežģīts, ilgstošs process, kura rezultāts tiek pārbaudīts atkal un atkal, pirms pētnieks dara zināmus savu pētījumu rezultātus.

 

Lai cik godīgi paveikti pētījumi, arī tad pastāv iespēja, ka secinājumi var izrādīties aplami, kad nākotnē tiks veikti jauni atklājumi un izstrādātas jaunas pētīšanas metodes. Tā ir noticis daudzkārt.

Apkopoto informāciju vēsturnieki izmanto dažādi – gatavo publikācijas presē vai pārraides radio, televīzijā, saraksta grāmatas, uzņem filmas, veido izstādes un muzeju ekspozīcijas.

 

 

Pētījumu gaitā atklājās, ka vairāki līdzšinējie uzskati par piramīdu ir aplami. Pētījumu gaita iemūžināta gan grāmatā, gan filmā. Noskaties TV sižetu par šiem pētniekiem!