5. LR neatkarības atjaunošana

Pretojoties padomju okupācijai, pēc Otrā pasaules kara mežos veidojās nacionālo partizānu grupas, kuras sauca arī par mežabrāļiem.

 

 

Dzejnieki un rakstnieki centās apmānīt komunistus, un izdot grāmatas, kurās ar simbolu un dažādu mājienu palīdzību, aicināja saglabāt latviešu kultūru, tradīcijas, svētkus un vērtības. Bija cilvēki, kuri uz skrejlapām izplatīja aizliegto literatūru, lai atmaskotu komunistus. Ļoti daudz latviešu bija devušies trimdā uz ārzemēm, lai bēgtu no kara, izsūtīšanām un terora. Viņi rīkoja protesta akcijas, pievērsa pasaules uzmanību Latvijas okupācijai, raidīja radio pārraides, kurās kritizēja un nosodīja padomju varas rīcību Latvijā.

 

PSRS pēc kara arī Latvijā ieviesa komandekonomiku, kura ražoja nevis to, ko pieprasa patērētāji, bet to, ko piecgadei uz priekšu bija izplānojusi komunistiskā partija. Tas noveda pie situācijas, ka atsevišķas preces, nevienam nevajadzīgas, iegūla veikalu plauktos, bet radās atsevišķu preču deficīts (trūkums). Sevišķi trūka pārtikas un pirmās nepieciešamības preces. Bija pat ieviesti taloni pārtikai, veļas pulverim, ziepēm, zeķubiksēm, cukuram, tabakai u.c. Komunistu iekārtā cilvēki nebija ieinteresēti strādāt vairāk vai kvalitatīvāk, jo visiem maksāja vienādi.

 

Lai glābtu valsti, PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs pasludināja atklātības politiku, kursu uz ekonomikas pārkārtošanos un paātrinājumu. Tas radīja iespēju runāt atklāti par 1940.-1941.gada notikumiem, atklātībā nonāca Molotova-Ribentopa pakta slepenais protokols, kurš pierādīja, ka nevis Latvija ir lūgusi to uzņemt PSRS sastāvā, bet tā tikusi okupēta. Arī citas padomju republikas saprata, ka ir tikušas okupētas, un PSRS sabruka.

 

Latvijas neatkarības atjaunošana noritēja 3 posmos:
1. Diskusiju posms — veidojās līdzīgi domājošo grupas, kuras iesaistījās diskusijās par nacionālās neatkarības atgūšanu. Cilvēki iesaistījās pret komunistu ieceri būvēt Daugavpils  hidroelektrostaciju HES, pret metro celtniecību Rīgā, pret krievu valodas lietošanu valsts iestādēs, par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, pret dabas piesārņojumu, ko Latvijā atstāj padomju rūpniecības uzņēmumi un karabāzes, pret migrantu iepludināšanu Latvijā, par PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas un citiem jautājumiem. Šajā laikā tika nodibināta arī Latvijas Tautas fronte (LTF), kurai bija izšķiroša nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā.

2. Varas maiņas posms — komunistiskā partija sašķēlās, no tās atdalījās neatkarību atbalstošie, kuri pievienojās Latvijas Tautas frontei. Latvijas Republikas Augstākās Padomes sēdē 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju par to, ka Latvija uzsāk ceļu uz neatkarības atjaunošanu.

3. Neatkarības aizstāvēšanas posms — PSRS centās visiem spēkiem saglābt brūkošo valsti un atcelt likumīgi ievēlētu Augstāko Padomi. Latvijas iedzīvotāji 1991. gada 13. janvārī sanāca uz mītiņu Daugavmalā. Pēc traģiskajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa, kurā zem Krievijas tanka gāja bojā vai tika nošauti 13 mītiņa dalībnieki, daļa Daugavmalas mītiņa dalībnieki palika Rīgā, lai veidotu barikādes ap svarīgākajiem valsts objektiem — ap Latvijas Republikas Augstākās Padomes ēku, LR Ministru Padomes ēku, Latvijas Radio ēku Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, kā arī ap tiltiem. Barikādes izveidoja arī Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas.

1991. gada augustā PSRS notika valsts varas apvērsuma mēģinājums jeb Augusta pučs, pēc kura 21. augustā tika pieņemts likums par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.