4. Lasīšana. II daļas 2. uzdevums

 

Māra Ķimele, 2008. gada izrādes režisore Valmieras Drāmas teātrī
Man Rūdolfs Blaumanis liekas dievišķs un gribas, lai arī citi to sajūt, un es esmu gatava stāvēt
uz ausīm, lai parādītu vēl kādiem simtiem cilvēku, cik tas ir nozīmīgi un skaisti. Blaumanim būtisks ir kas
cits – ir sadzīves taisnība un lielā taisnība. Jauno Indrānu taisnība un motivācija ir pagātnē un nākotnē.
Kaut vecajam Indrānam arī pieder lielā pasaules taisnība (es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku,
no tiem, kas iepriecina manu sirdi), viņš nav spējis dzīvē iemiesot varbūt sadzīviski sīko, bet varbūt
visbūtiskāko taisnību – mīlēt pats savu bērnu.
Lugā vēlos izcelt to, ka cilvēku nevēlēšanās vai nespēja runāt par svarīgo un sāpīgo galu galā
noved pie ļoti nopietnām nelaimēm. Indrāni būtībā ir luga par karu vienas ģimenes robežās, par to, cik
smagi un reizēm neiespējami ir sakārtot attiecības vistuvāko cilvēku lokā. Lugas konflikts ieguvis asu un
mūsdienīgu skanējumu. Luga par nepieciešamību saprasties.

Valters Sīlis, 2013. gada izrādes režisors Latvijas Nacionālajā teātrī
Indrāni man ir pirmais Blaumaņa un arī klasikas iestudējums. Tādēļ tas ir ļoti liels izaicinājums – strādāt
ar materiālu, kas man ir ļoti mīļš, un arī vairāki šīs lugas iestudējumi man ir ļoti patikuši, un tomēr ceru, ka
man izdosies šajā izrādē atrast kaut ko savu. Veidojot izrādi, liekas ļoti būtiski pētīt tieši Nacionālā teātra
iestudējumu tradīciju, jo šī luga runā par paaudzēm, kuras viena no otras pārmanto ne tikai savu iekopto
zemi, bet arī mūsu nācijai biedējoši pazīstamu attiecību modeli, kas inficēts ar izteiktas paštaisnības,
neizrunāšanās, neuzklausīšanas, otra nedzirdēšanas „vīrusu”. Tas ir rosinājis daudzus teātra māksliniekus
radīt savus Indrānus, liekot atšķirīgus akcentus šīs ģimenes attiecību atspoguļojumā. Katrs no šiem
iestudējumiem ir radījis savu versiju par Latvijas laukiem.

Elmārs Seņkovs, 2012. gada izrādes režisors M. Čehova Rīgas Krievu teātrī
Es nebiju nekāds Blaumaņa fans un joprojām līdz galam neesmu izlasījis viņa kopotos rakstus
un arī Līvijas Volkovas Blaumaņa zeltu ne… Man Blaumanis bija izaicinājums tieši tādēļ, ka par viņu tiek
mācīts – viņš ir ģeniāls. Sākot strādāt pie Indrāniem, man likās, ka es nupat, nupat atradīšu pierādījumus,
ka nemaz tik dižs tas Blaumanis nav. Bet man īsti neizdevās. Blaumanim ir tik dzelžaina struktūra, viņš
tomēr ir profesionāls dramaturgs – man kā režisoram nebija brīvas rokas. Es nevarēju visu izdarīt pa
savam. Viņš man neļāva tik ļoti aizstāvēt Indrānu jauno paaudzi, kaut arī es ļoti gribēju. Bet es ļāvos. Es
vispār bieži ļaujos. Jo katrs no izrādes dalībniekiem var pavērst iestudējumu vienā vai otrā virzienā. Man
nav strikta sākuma uzstādījuma.