5. Lasīšana. II daļas 3. uzdevums

 

Dailes teātra izrādē Izraidītie ir primitīva teātra valoda, kurā dominē dažādas intensitātes nepamatota agresija un publikai uzbrūkoši muzikālie efekti, tas viss papildināts ar efektīgu ārējo formu. Izraidītajos, kā mēdz teikt, ir pārāk daudz trokšņa, lai nolasītu izrādes vēsti. Piemēram, Dailes teātrī – smags poproks, kas grupas Ryga izpildījumā skan jau pirms izrādes, kā ansamblis tas profesionālā ziņā „izpildās” gana spēcīgi, taču izrādes jēgas kontekstā elementāri grauj labticīgā skatītāja psihi. Turklāt nevaru saprast, kādēļ man izrāde brūk virsū, ko es kā skatītājs esmu nodarījis, lai ar mani sarunātos tik primitīvā teātra valodā, kas – būsim atklāti! – aizgūta no astoņdesmitajiem gadiem.

Izraidīto „pārcelšanā” uz Rīgu būtiski transformējušies izrādes kultūrkodi. Runa ir par divām vienas frāzes nozīmēm – latviešu publikai grūti saprast, kādēļ varonis Vandals (Lauris Dzelzītis) kliedz „Uz ceļiem!” (atšķirībā no katoliskās Lietuvas, kur „Uz ceļiem!” nozīmē Kristus priekšā mesties ceļos, bet konkrētās izrādes sakarā iegūst pazemojošu izteiksmi – meties manā priekšā uz ceļiem!). Latviešu skatītājam Dailē dzirdētā pavēle ir tukši vārdi.

Emigrācijas tēma ir vien veikla manipulācija ar skatītāju masām, jo visi alkst redzēt aktualitātes arī uz skatuves. Dailē vienkārši pietrūkst sava hita par emigrāciju – Dž. Dž. Džilindžers tādu šovu „uzblieztu”, ka par maz neliktos! Piedāvāju tēmu – Viļa Lācīša sociāli aso anekdoti Stroika ar skatu uz Londonu (2010). Nu, paklau: „Stroikā ar skatu uz Londonu stāstītājs ir jauns vīrietis, kurš strādā celtniecībā. Lasītāju gaida pārsteigumi, krimināla intriga un nopietnās pārdomās balstīti ironiski un apbrīnojami sirsnīgi spriedumi par Latviju un Angliju, par latviešiem un imigrantiem.” Kādēļ gan ne Izraidītie II?