4. Lasīšana. 4. uzdevums

 

 
Mazo palmiņu atnesa mājās vasaras vidū un novietoja uz palodzes. Viņa labprāt lūkojās debesīs, vēroja putnus un interesantas formas mākoņus. Kad iestājās rudens, ainava aiz loga mainījās. Palmiņa ievēroja, ka pazīstamais bērzs, kas auga pretī logam, palēnām nodzeltēja. Tad rudens vēji tā lapas notrauca pavisam. Dienas kļuva arvien īsākas, uzsniga sniegs. Bērzs izskatījās tik skaists savā baltajā rotā!

 

Kādu nakti uz loga rūts izauga milzīgs augs, līdzīgs fantastiskam ziedam. Arī tam bija lapas kā palmiņai, tikai nevis zaļas, bet balti zaigojošas. No rīta, kad palmiņa paskatījās pa logu, viņa neko vairs nevarēja saskatīt. Lielais zieds bija aizklājis visu rūti.

 

„Ko tu tā brīnies?” ierunājās dīvainā puķe. „Es esmu leduskaraliene – viskrāšņākais zieds pasaulē! Palūkojies, kādas man skaistas ziedlapas! Lūk, kādas sudraba bārkstis un mežģīnes! Neviens mākslinieks nespēj uzgleznot tik burvīgu puķi, kāda esmu es!”
 
„Tu patiešām esi neredzēti skaista,” sacīja palmiņa „Tikai es gribētu tevi palūgt atstāt kādu brīvu vietu loga rūtī, lai es varu palūkoties pasaulē.”

 

„Kā tu iedrošinies mani apgrūtināt ar tādiem niekiem! Vai tev nepietiek, ka tu redzi mani?”

 

Vairākas dienas un naktis leduskaraliene valdīja pār visu loga rūti. Tā mirdzēja mēnesnīcā, bet dienā laistījās kā kristāla paparde. Mazā palmiņa viņas priekšā jutās tik niecīga un nožēlojama.
 
Bet tad kādu rītu logā iespīdēja spilgti saules stari. Ai, kā nu vizuļoja leduskaraliene! Likās, ka tieši tagad viņa bija pašā plaukumā. Taču palmiņa, tā domādama, ļoti maldījās. Drīz vien leduspuķes lapas kļuva arvien bālākas. Jo spēcīgāk sildīja saule, jo nevarīgāka kļuva leduskaraliene, līdz beidzot no viņas uz palodzes palika pāri tikai pelēcīga ūdens peļķīte. Tik īss bija leduspuķes mūžs...

 

Loga rūts atkal kļuva caurspīdīga, un palmiņa brīvi varēja lūkoties pagalmā. Spožās saules staros viņa pēkšņi pamanīja, ka starp divām viņas zaļajām lapām spraucas laukā vēl trešā un ceturtā. Palmiņa saprata, cik svarīgi ir dzīvot – tiekties pretī saulei un augt, augt. Nemanot bija atnācis pavasaris, un palmiņa pa logu atkal ieraudzīja daudz jauna un neparasta. Viņa bija tik laimīga!

 

(Pēc Dz. Rinkules-Zemzares)