Uzmanīgi izpēti tekstu!
Viss sākās pirms sešiem gadiem, kad avīzes galvenais redaktors man paziņoja:
– Līse, esmu nolēmis tevi sūtīt sensācijas medībās.
– Kolosāli! – es atteicu. – Cikos un kur man jābūt?
– Ja izbrauksi šodien, tad, khē… – viņš galvā rēķināja, – pēc četrpadsmit dienām būsi tur! Ar pirkstu viņš iebakstīja pasaules kartē, milzīga tukša laukuma vidū.
– Ā, – es teicu, – bet tas ir pasaules otrā galā.
Es piebāzu degunu tuvāk kartei. Tukšs laukums, pilnīgi tukšs un tumšs.
– Un kas tajā apvidū atrodas?
– To neviens īsti nezina, – galvenais redaktors dedzīgi saberzēja rokas.
– Kolosāli, – es centos izklausīties iepriecināta.
– Tur ir biezi džungļi, kurus neviens vēl līdz galam tā īsti nav izpētījis, – viņš vēlreiz iebakstīja tumšajā laukumā. Kā tādā melnā vēdera dobumā.
– Līse, tev bail?
– Pfff, nemaz, – es mānījos. Kā parasti. Savā profesijā bez mānīšanās es tālu nebūtu tikusi, jo man vienmēr bija jādzen pēdas kādam, kurš meloja, blefoja un krāpās, un, lai viņus atmaskotu, man nācās krāpties labāk.
Es tikai nevarēju saprast, kas īsti man būtu meklējams tādā nekurienē – pašā džungļu vēderā.
– Tur dzīvo viens tāds, khem, sauksim viņu par lietusmeža dīvaini, kurš sacēlis kājās visu pasauli.
– Klāj vaļā.
– Glābdamies no kara dzimtajā Latvijā, viņš aizkuģoja uz Venecuēlu. Un tur, dziļi džungļos, viņš atklāja pasaules augstāko ūdenskritumu – Anhelu.
– Eņģeļa ūdenskritums, – es atminējos.
– Tas ir ūdenskritums uz upes, kuru arī atklājis Laime un nosaucis kādas Latvijas upes vārdā – Rio Gauja. Gauja. Par to rakstīja visas lielākās avīzes un žurnāls National Geographic.
Pasaules mēroga slavenība. Sāku spicēt ausis.
– Pēc tam viņš kļuva par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš kājām uzkāpis Velna kalnā – cilvēkiem gadsimtiem ilgi pilnīgi nepieejamā plakankalnē ar stāvām, gludām sienām, – redaktors stāstīja un rādīja man Velna kalna fotogrāfiju. Tiešām neizskatījās, ka dzīva būtne, cenšoties tur uzrāpties, varētu joprojām palikt dzīva.
– Blefo, – es apšaubīju. – Tikpat labi viņš varēja apgalvot, ka plikām rokām uzrāpies debesskrāpī. [..]
– Bet tas nav svarīgākais, – viņš pavēstīja un ieturēja zīmīgu pauzi. – Visi raksta, ka tas cilvēks atradis prātam neaptveramus zelta kalnus. Runā, ka viņa bērni ar dimantiem rotaļājoties kā ar visparastākajiem lauku akmentiņiem.
Acumirklī migla izklīda un mans prāts noskaidrojās. Lūk, baumas par zeltu un dimantiem gan droši vien nebija dūmi bez uguns. Gan jau šim fantazētājam ir kas slēpjams. Varbūt tur, džungļu viducī, tālu no svešām acīm uzcelta pils, kur šī slavenība un viņa ģimene mīt pasakainā bagātībā. Ja patiesība nāks gaismā, sanāks elpu aizraujošs stāsts.
Mana iztēle tūliņ koši un sulīgi izkrāsoja karti, uz kuras slēpās tumšais lietusmežs, koki ar gaļīgām lapām, papagaiļi ar spilgti dzeltenām, sarkanām, zaļām un zilām spalvām, raibi jaguāri ar mīksti rozā degungaliem, daudzkrāsu orhidejas, karsta saule un caurspīdīgs kalna upju ūdens… Paradīze.
Biju gatava sēsties pirmajā lidmašīnā, lai dotos pāri Atlantijas okeānam pie džungļu bagātnieka.
– Viņu sauc Aleksandrs Laime, – redaktors teica un pasniedza man papīra lapiņu. Tā bija telegramma – tādas agrāk sūtīja e-pastu vietā, un tās bija ātrākas par pasta vēstulēm. Telegrammu bija sūtījis pats džungļu bagātnieks. „Visi žurnālisti esmu atklājis kaut ko sensacionālu brauciet šurp pēc lietus Laime.”
– Atklājis kaut ko sensacionālu! – es atkārtoju. – Varbūt atradis pasaulē lielāko dimantu?
Mans redaktors māja ar galvu.
– Pēc lietus – tas droši vien nozīmē pēc lietus perioda.
– Tad, kad upju krastos izskalojas visvairāk dimantu, – redaktors čukstēja. Es lasīju tālāk:
– „P.S. Paķeriet līdzi 200 kg sāls.” Divsimt kilogramu sāls!? Telegrāfā būs kļūdījušies. Droši vien domāti divi kilogrami…
– Līse, esmu nolēmis tevi sūtīt sensācijas medībās.
– Kolosāli! – es atteicu. – Cikos un kur man jābūt?
– Ja izbrauksi šodien, tad, khē… – viņš galvā rēķināja, – pēc četrpadsmit dienām būsi tur! Ar pirkstu viņš iebakstīja pasaules kartē, milzīga tukša laukuma vidū.
– Ā, – es teicu, – bet tas ir pasaules otrā galā.
Es piebāzu degunu tuvāk kartei. Tukšs laukums, pilnīgi tukšs un tumšs.
– Un kas tajā apvidū atrodas?
– To neviens īsti nezina, – galvenais redaktors dedzīgi saberzēja rokas.
– Kolosāli, – es centos izklausīties iepriecināta.
– Tur ir biezi džungļi, kurus neviens vēl līdz galam tā īsti nav izpētījis, – viņš vēlreiz iebakstīja tumšajā laukumā. Kā tādā melnā vēdera dobumā.
– Līse, tev bail?
– Pfff, nemaz, – es mānījos. Kā parasti. Savā profesijā bez mānīšanās es tālu nebūtu tikusi, jo man vienmēr bija jādzen pēdas kādam, kurš meloja, blefoja un krāpās, un, lai viņus atmaskotu, man nācās krāpties labāk.
Es tikai nevarēju saprast, kas īsti man būtu meklējams tādā nekurienē – pašā džungļu vēderā.
– Tur dzīvo viens tāds, khem, sauksim viņu par lietusmeža dīvaini, kurš sacēlis kājās visu pasauli.
– Klāj vaļā.
– Glābdamies no kara dzimtajā Latvijā, viņš aizkuģoja uz Venecuēlu. Un tur, dziļi džungļos, viņš atklāja pasaules augstāko ūdenskritumu – Anhelu.
– Eņģeļa ūdenskritums, – es atminējos.
– Tas ir ūdenskritums uz upes, kuru arī atklājis Laime un nosaucis kādas Latvijas upes vārdā – Rio Gauja. Gauja. Par to rakstīja visas lielākās avīzes un žurnāls National Geographic.
Pasaules mēroga slavenība. Sāku spicēt ausis.
– Pēc tam viņš kļuva par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš kājām uzkāpis Velna kalnā – cilvēkiem gadsimtiem ilgi pilnīgi nepieejamā plakankalnē ar stāvām, gludām sienām, – redaktors stāstīja un rādīja man Velna kalna fotogrāfiju. Tiešām neizskatījās, ka dzīva būtne, cenšoties tur uzrāpties, varētu joprojām palikt dzīva.
– Blefo, – es apšaubīju. – Tikpat labi viņš varēja apgalvot, ka plikām rokām uzrāpies debesskrāpī. [..]
– Bet tas nav svarīgākais, – viņš pavēstīja un ieturēja zīmīgu pauzi. – Visi raksta, ka tas cilvēks atradis prātam neaptveramus zelta kalnus. Runā, ka viņa bērni ar dimantiem rotaļājoties kā ar visparastākajiem lauku akmentiņiem.
Acumirklī migla izklīda un mans prāts noskaidrojās. Lūk, baumas par zeltu un dimantiem gan droši vien nebija dūmi bez uguns. Gan jau šim fantazētājam ir kas slēpjams. Varbūt tur, džungļu viducī, tālu no svešām acīm uzcelta pils, kur šī slavenība un viņa ģimene mīt pasakainā bagātībā. Ja patiesība nāks gaismā, sanāks elpu aizraujošs stāsts.
Mana iztēle tūliņ koši un sulīgi izkrāsoja karti, uz kuras slēpās tumšais lietusmežs, koki ar gaļīgām lapām, papagaiļi ar spilgti dzeltenām, sarkanām, zaļām un zilām spalvām, raibi jaguāri ar mīksti rozā degungaliem, daudzkrāsu orhidejas, karsta saule un caurspīdīgs kalna upju ūdens… Paradīze.
Biju gatava sēsties pirmajā lidmašīnā, lai dotos pāri Atlantijas okeānam pie džungļu bagātnieka.
– Viņu sauc Aleksandrs Laime, – redaktors teica un pasniedza man papīra lapiņu. Tā bija telegramma – tādas agrāk sūtīja e-pastu vietā, un tās bija ātrākas par pasta vēstulēm. Telegrammu bija sūtījis pats džungļu bagātnieks. „Visi žurnālisti esmu atklājis kaut ko sensacionālu brauciet šurp pēc lietus Laime.”
– Atklājis kaut ko sensacionālu! – es atkārtoju. – Varbūt atradis pasaulē lielāko dimantu?
Mans redaktors māja ar galvu.
– Pēc lietus – tas droši vien nozīmē pēc lietus perioda.
– Tad, kad upju krastos izskalojas visvairāk dimantu, – redaktors čukstēja. Es lasīju tālāk:
– „P.S. Paķeriet līdzi 200 kg sāls.” Divsimt kilogramu sāls!? Telegrāfā būs kļūdījušies. Droši vien domāti divi kilogrami…
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai nokļūtu vietā, uz kuru žurnāliste tiek sūtīta?
Atsauce:
https://www.visc.gov.lv. Diagnosticējošais darbs latviešu valodā 6. klasei, 2023
L. Pastore "Laimes bērni"
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!