Izlasi tekstu!
Pa garo, tumšo alu, kura savieno elli ar pasauli, velniņi devās uz priekšu, cik vien ātri viņu veiklās kājas nesa, un nemitējās skriet arī tad vēl, kad tie jau no alas bija ārā un Dieva jaukā saule viņu tikai ar tumsu un elles uguni apradušās acis apžilbināja. Beidzot viņi noguruši pakrita ēnainā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās. Pa tam viņu acis aprada ar gaismu, un tie sāka skatīties apkārt un apbrīnot pasaules košumu. Ai, cik te viss bija pavisam citādāk un daudz daudz jaukāk nekā ellē! Tur debesu vietā bija melna velve, un liela, dzeltena, mūžīgi gara čūska staipījās pie tās un vēma uguni, kuras spīdums elli apgaismoja. Šeit debesīm bija tik mīlīga krāsa, ka velniņiem no tām nemaz negribējās novērst acu un čūskas vietā bija tāds spožums, ka tajā nemaz nevarēja skatīties. Un zilgansarkano liesmu vietā, pa kurām tie bija paraduši staigāt, bija zaļa, mīksta zāle, un tur tālāk pļavā mirdzēja un locījās visvisādas puķes, it kā gribētu uzsaukt skatītājiem: «Nāc plūc mūs un kavējies ar mums!»
Novērtē apgalvojumu pareizību!
Nr. | Apgalvojums | Atbilde |
| 1. | Elli apgaismoja milzīga čūska. | |
| 2. | Ellē bija tumši sarkanas debesis. | |
| 3. | Ala, kas savienoja elli un pasauli, bija kilometru gara. |
Atsauce:
/Pēc R. Blaumaņa "Velniņi"/
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!