Lasi tekstu un atzīmē sarunas tematam atbilstošo attēlu!
 
Vilks izgāja pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: «Nosviedi man vienu bērnu; ja nē, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!"
Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilksi ieēdies, klāt atkal: vēl vienu bērnu! — Citādi krimtīšot koku!
Te lapsa — kur gadījusies, kur ne? — piebiksta strazdam: «Muļķi, ko apskaudi bērnus? Atsaki vilkam: parādi ķirveli, ķekseli!»
Strazds atmožās kā no miega un tūliņ osī augšā: «Parādi ķirveli, parādi ķekseli, ar ko krimtīsi?»
Vilks nokaunas: «Lapsa, skauģis, tevi mācījūse!» un aiziet. Iet, iet, satiek lauka galā gaili. «Es tevi ēdīšu, gailīti!»
«Neēdi, neēdi, vilciņ, vēl nenoskaitīju pātarus!» «Skaiti tad drīzi!»
Vilks, kamēr šis skaitīs, nosēžas grāvmalī pagaidīt; bet gailis tamēr no muguras puses pieliek knābli vilkam pie auss un dzied, cik jaudas: «Kikerikū!»
Vilks apreibst un atkrīt kā peka augšpēdu. Bet gailis tamēr gabalā. Pa brītiņam atžirgst gan šis un nu ies tālāk. Satiek zostēviņu: «Es tevi ēdīšu, tēviņ!»
«Vai, vilciņ, esmu taču radu radu rads — neēdi vis!» «Kas par radinieku man esi?»
«Re, kā neatmini: tēva brālis, tēva brālis!» (rupji izrunāts, zoss kliedzienam līdzīgi).
«Ko? Tēva brālis!» vilks nobrīnās un aiziet bešā mājā.
 
 
Atsauce:
https://asakas.net
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!