9. Lasīšana un valodas sistēmas izpratne. I daļas 9. uzdevums

  

Pieļauju, ka pat ļoti pieredzējušam tulkotājam noder vārdnīcu palīdzība. Kuras lietojat visbiežāk, un kādēļ tieši tās?
M. Grīnberga: Vienmēr esmu bijusi atkarīga no vārdnīcām, esmu un būšu, jo neuzticos savai atmiņai un zinu, ka daudz ko nezinu. Agrāk tā bija grāmatu armāda, tagad – elektroniskie resursi. Kad tulkoju, vaļā stāv, „Latviešu literārās valodas vārdnīca”, „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca” un „Tēzaurs”. Vajadzības gadījumā – MEV, proti, Mīlenbaha un Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca”, tiesa, to man joprojām labāk patīk šķirstīt. Vēl regulāri lietoju dažādas man noderīgas somu un igauņu skaidrojošās un tulkojošās elektroniskās vārdnīcas. Pat man labi zināmu svešvalodu (arī latviešu valodas) vārdiem var būt nozīmes, kas man nesapņos nerādās. Nepārbaudīt katru kaut mazliet dīvainu vai aizdomīgu vārda lietojumu ir nolaidība.

 

Vai tulkotāju vidē pastāv neformāla diskusiju vide par jēdzienu atveides un tulkošanas lietām?
Man ir vairāki kolēģi, kuriem prasu padomu, ar kuriem apspriežos. Dace Meiere, Silvija Brice, Māra
Poļakova, Dens Dimiņš, Vineta Berga, Dace Deniņa, Ingmāra Balode, Jānis Krastiņš u. c. Lieliskais
redaktors Arturs Hansons. Arvien biežāk izkliedzu jautājumus arī sociālajos medijos: agrāk tā kautrīgi „Cibā”, pēdējā laikā jau drosmīgāk – feisbukā. Tiesa, ir daudzas problēmas, ko var saprast tikai cits tulkotājs, bet, kolīdz ir stāsts par sarunvalodu, terminu reālo lietojumu, nozaru idiolektiem un tamlīdzīgi, un tāds spēks ir grandiozs palīgs.