13. Lasīšana. 2. uzdevuma 2. daļa

1. Šis sauklis šķiet pilnīgi pamatots, taču neviena no mūsu pāri par 40 politiskajām partijām nav to ierakstījusi savā programmā. Patiesību sakot, tas jau sen ir īstenots, katram cilvēkam arvien ir bijis savs vārds, t. i., personvārds, vismaz, ja runājam par to laiku, ko aptver vēstures atmiņa. Rakstisku liecību par vārda esamību sniedz jau vissenākais literatūras piemineklis, šumeru un akadiešu eposs „Gilgamešs”, kas pierakstīts ķīļrakstā uz māla plāksnītēm vairāk nekā divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Šajā eposā stāstīts par valdnieku Gilgamešu, kura prototips dzīvojis 27.–26. gadsimtā pirms Kristus, un viņa tēvu Lugabandu, par valdnieka kalpu Enkidu un Gilgameša cīņu ar cita valdnieka – Agas – vadīto karaspēku.

2. Protams, šis eposs, lai arī cik sens, radies tomēr samērā attīstītā civilizācijā, bet cilvēkiem vārdi bija acīmredzot jau pirmatnējā sabiedrībā; par to liecina arī mūsdienu etnogrāfu vērojumi pat visprimitīvākajās ciltīs. Tāpēc arī viens no antīkās pasaules lielākajiem ģēnijiem Homērs varēja droši un pamatoti gluži mūsdienīgā zinātniskā līmenī apgalvot: „Nav jau starp mirstīgiem tāda neviena, kam nebūtu vārda, / Vai nu tas būtu no augstākas, vai zemākas kārtas, jo vienmēr / Vecāki katram dod vārdu, kad cilvēks ir pasaulē nācis.” („Odiseja”, 8. dziedājums.)

3. Kaut gan mūsdienās zemeslodes iedzīvotāju kopskaits ir jau seši miljardi, daudzkārt pārsniedzot Homēra laikabiedru skaitu, tomēr tikko minētais sengrieķu dzejnieka apgalvojums nav zaudējis aktualitāti.

4. Personvārds nav vis „lieka greznība”, bet nepieciešamība; ja nebūtu personvārdu, kā gan varētu atšķirt, reģistrēt vai uzrunāt kādu vienu cilvēku no daudziem? Var, protams, izlīdzēties ar iesauku, palamu, taču arī tā no valodniecības viedokļa ir specifisks personvārdu paveids.

5. Bet vai tiešām obligāti vajadzīgs vārds, vai nevarētu iztikt, piemēram, ar numuru vai skaitļu un burtu kombināciju? Šādā veidā, kā zināms, var izdalīt un nosaukt, piemēram, katru atsevišķo automašīnu starp miljoniem visādi citādi savā starpā līdzīgajām. Dažā labā zinātniski fantastiskā romānā šāds cilvēku apzīmēšanas veids ir aprakstīts, varam atcerēties arī kaut ko līdzīgu, attiecinātu uz cilvēkveidīgām skudrām nesen rādītajā animācijas filmā „Skudra Z”. Pavisam reāli cilvēku numerācija, atņemot viņiem vārdu, bija ieviesta totalitāro režīmu koncentrācijas nometnēs, kļūdama par vienu no cilvēka pazemošanas elementiem. Turpretim sagaidīt, ka cilvēki no brīvas gribas piekristu kļūt par numurētiem bezvārda elementiem, nudien nav nekāda pamata. Tiesa, modernajos lielpilsētu džungļos cilvēks brīžiem var savu vārdu tomēr pazaudēt un kļūt par „pilsoni ar hūti” vai sešdesmitgadīgu „meitenīti”, bet labākajā gadījumā par „kundzīti”.

6. Savs vārds gan pieder katram cilvēkam, bet ne jau paša sagādāts (izņemot, protams, samērā retos personvārda oficiālas maiņas gadījumus). Parasti tie ir vecāki, kas savam bērnam  sagādā ne tikai autiņus un šūpuli (vai pamperus un importa ratiņus) pirmajiem dzīves mēnešiem un gadiem, bet arī vārdu, kas valkājams nenovalkājas visu mūžu un, ja cilvēks to ir pelnījis, tiek daudzināts arī vēl nākamajās paaudzēs. Tāpēc vārda došana jaundzimušajam ir gauži atbildīgs uzdevums, un ar to saistās daudzi ticējumi un ieražas.

7. Senajiem romiešiem bija paruna nomen et omen (vārds un novēlējums, pareģojums), kura atspoguļo ticību tam, ka katra cilvēka vārds var ietekmēt un ietekmē šī cilvēka likteni. Tāpēc vecāki sava bērna vārdā centās ietvert tos novēlējumus, kas šķita visnozīmīgākie. Tiesa gan, mums pierasts, ka bērnam cenšas atrast labskanīgu vārdu, kas rada tīkamas emocijas, piemēram, Ieva, Smuidra, Dzidra, Skaidrīte, Dzintars, Valdis, taču pasaules praksē var sastapt arī vārdus ar nozīmi ’suņaste’, ’muļķis’, ’smirdošais’, ’atkritums’.

8. Meitenes mēdz saukt vārdos, kas it kā iemieso skaistumu un grāciju. Daudzi sieviešu personvārdi cēlušies no puķu nosaukumiem, piemēram, Lilija, Roze, Madara, Narcise.

9. Daudz, daudz biežāk tomēr, dodot vārdu jaundzimušajam, šajā vārdā cenšas ietvert nepārprotamu laba novēlējumu. Ja no zēna grib sagaidīt izaugam drosmīgu un spēcīgu vīru, tad var bērnu nosaukt kāda varena zvēra vārdā: Leo, Leons, Leonīds.

 

10. Izturības un rakstura stingrības simbols daudzām tautām ir akmens. Tieši šāda nozīme ir tadžiku personvārdam Sangs un uzbeku – Tošs. Pirms vairākiem gadsimtiem krieviem bija vīriešu vārds ar to pašu nozīmi – Kameņs; liecības par to saglabājušās arhīvos un visai izplatītajā uzvārdā Kameņevs (tas sākotnēji bijis tēva vārds – Kameņa dēls). Un arī mums visiem labi zināmais Pēteris (tāpat kā krievu Pjotrs, angļu Pīters, itāliešu Pjetro, somu Peka u. c.) cēlies no sengrieķu valodas sugas vārda petros ’akmens, klints’ (sal. petroleja – burtiskā tulkojumā ’akmens eļļa’).

11. Mūsdienu apstākļos personvārda izvēli bieži vien nosaka sekundāras asociācijas, t. i., nevis šī vārda etimoloģiskā nozīme, bet gan doma par kādu cilvēku, kuru sauc attiecīgajā vārdā. Tā zēnus bieži vien nosauc vectēvu vārdā (dažām tautām tas ir gandrīz obligāts noteikums). Ierosmi var dot ne vien reāls cilvēks, bet arī mākslas (īpaši literatūras) tēls. Pēc V. Lāča romāna „Zvejnieka dēls” publicēšanas Latvijā strauji pieauga Oskaru skaits (bet atkārtots šī vārda popularitātes pieauguma vilnis bija vērojams ap to laiku, kad toreizējie Oskari sāka kļūt par vectētiņiem). Savukārt E. Līva romāns „Velnakaula dvīņi” izraisīja krasu lēcienu vārda Kaspars sastopamības biežumā. Diezgan grūti pie mākslas darbiem pieskaitīt televīzijas seriālus, taču mūsdienās tieši tie varbūt visspēcīgāk ietekmē personvārdu modi visā televīziskotajā pasaulē, un arī Latvijā jau ir gan savas Izauras, gan Brendas. Vārdu izvēli ietekmē arī tāds kritērijs kā daiļskanība, kaut arī ne vienmēr var viegli pateikt, kāpēc tieši viens vārds kādam liekas daiļskanīgs, bet otrs – ne visai.

12. Vārds tātad ir vecāku dāvana bērnam, turklāt viena no nozīmīgākajām, visilgāk lietojamām.