11. Lasīšana. 1. uzdevums

     Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – latviešu tautas materiālās kultūras vērtību lielākā krātuve – dibināts 1869. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs. Lai labāk izprastu tā rašanās iemeslus un mērķus, jāiepazīstas ar situāciju Rīgā vairāk nekā pirms simt gadiem.
     Līdz pat 19. gs. 60. gadiem Rīga bija pilsēta – cietoksnis, kuras izbūvi un saimniecisko attīstību noteica dažādi militāri stratēģiski apsvērumi. Tikai pēc nocietinājumu nojaukšanas senā tirdzniecības pilsēta sāka pārveidoties par modernu rūpniecības centru ar daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu. Pēc 1867. gada tautskaites datiem Rīgā no 102 590 iedzīvotājiem 42,9% bija vācieši, 25,1% krievi un 23,6% latvieši. Rakstnieks Matīss Kaudzīte devis šādu savas tautas raksturojumu: „Līdz pagājušā gadsimteņa vidum latvietis sevi nepazina un nesauca citādi kā par zemnieku, jo tā viņu sauca visi, kas tolaik šķita augstāki par viņu vai arī patiesi bija augstāki. Pēc sava darba un stāvokļa viņš arī cits nekas nebija kā tikai zemnieks. Ja arī kādreiz kur minēja „latvieti”, tad tomēr šo nosaukumu saprata tikai tā paša zemnieka nozīmē vien, jo neviens nespēja domāt, ka zemnieks un latvietis esot divi pavisam šķirti jēdzieni.”
     Rīgā nonākušie un pie bagātības tikušie latvieši iemācījās runāt vāciski un bieži vien savu izcelsmi noliedza. Nebija viegli pilsētā atrast savus tautiešus. Situācija mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad pēc zemniekus diskriminējošu likumu atcelšanas latvieši arvien lielākā skaitā ieplūda Rīgā un viņu dzīvesveids mainījās. Veidojās latviešu pilsonība un inteliģence, cēlās latviešu tautas nacionālā pašapziņa, un latviešiem radās nepieciešamība pēc savas organizācijas, kur tautiešiem satikties, lietderīgi un kulturāli pavadīt brīvos brīžus, papildināt zināšanas utt.
     1868. gadā nodibināja Rīgas Latviešu biedrību (turpmāk RLB), kuras sastāvā darbojās vairākas kultūrizglītojošas komisijas. Viena no tām, 1869. gadā izveidotā Zinību komisija, uzsāka muzejisku priekšmetu vākšanu, lai radītu Latviešu muzeju. Jaunais muzejs savas darbības pirmajos gadu desmitos pieņēma visu, ko tam dāvināja. Līdz ar arheoloģijas, etnogrāfijas un numismātikas kolekcijām vāca arī ģeoloģijas, botānikas un zooloģijas materiālus. Pirmā īslaicīgā etnogrāfiskā izstāde tapa tikai 1890. gadā RLB telpās.
     Gatavojoties X Viskrievijas arheoloģijas kongresam Rīgā, 1896. gadā RLB nolēma sarīkot latviešu etnogrāfisko izstādi. Lai to sagatavotu, Zinību komisija nosūtīja uz dažādiem Latvijas novadiem 10 zinātniskas ekspedīcijas muzejisku priekšmetu vākšanai. Tika iegūti vairāk nekā 6000 etnogrāfisku priekšmetu un rosināta latviešu sabiedrības interese par savas tautas vēsturi. 1895. gadā publikas apskatei atvēra muzeja ekspozīciju. Tas pavēra jaunas iespējas tautas izglītošanā un nacionālās pašapziņas celšanā.
     1903. gadā RLB nopirka sev jaunu ēku Pauluči ielā (tag. Merķeļa iela), kur bija atvēlētas telpas muzejam. 1914. gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem sākās speciāli muzeja vajadzībām projektētas ēkas celtniecība, taču to pārtrauca Pirmais pasaules karš, un projektu vairs nerealizēja. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas 1918. gadā RLB Latviešu muzeja krājumu nodeva valsts rīcībā. 1920. gadā tam piešķīra telpas Rīgas pilī. 1924. gadā ar īpašu likumu muzejs ieguva valsts muzeja statusu un jaunu nosaukumu – Valsts Vēsturiskais muzejs.