Izlasi grāmatu anotācijas!
| LĪBIEŠU RAKSTU VALODA Monogrāfijas autors Valts Ernštreits stāsta „Ar lībiešu rakstu valodas kopšanu esmu nodarbojies nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadu. Šī grāmata, tāpat kā pagājušā gada nogalē Tartu Universitātē aizstāvētā doktora disertācija, uz kuras pamata tā tapusi, ir mans veltījums trijām Vaides ciema lībietēm, kas šajā laikā ir bijušas manas atbalstītājas, sarunu biedrenes, iedvesmotājas, skolotājas un ceļvedes gaistošajā lībiešu pasaulē otrpus Atlantijas okeānam dzīvojošajai Grizeldai Kristiņai, Vaides kapos apglabātajai Elzai Mansūrovai un visvairāk – Paulīnei Kļaviņai, kas atdusas tepat Rīgā, Meža kapos. Vienlaikus šī grāmata ir cieņas apliecinājums tiem, kuri lībiešu valodas kopšanas laukā strādājuši pirms manis un kuriem varu būt pateicīgs par to, ka lībiešu valoda ir un paliks tāda, kādu es to pazīstu – mūsdienīga, bagāta un skaista.” Dr. habil. philol. Ina Druviete, vērtējot monogrāfiju, atzīst „Valta Ernštreita grāmata ir īpaša. Tā ļauj mums izdzīvot veselas tautas dzīvesstāstu. Grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums, tomēr to varam lasīt kā aizraujošu ceļojuma aprakstu lībiešu tautas un valodas vēsturē, etnogrāfijā, dzīvesziņā. Atmiņu stāsti tajā savīti ar dokumentālām liecībām. Pētījums pārliecinoši parāda, cik liela nozīme tautas ilgtspējā ir vienotai literārajai valodai, kas, Kārļa Mīlenbaha vārdiem runājot, kā vainags vīts no krāšņākajām izlokšņu puķēm, stiprina etnosa vienotības apziņu. Grāmata ir spēcīgi intelektuāla, gan lībisko, gan latvisko, gan globālo vēju caurstrāvota – kā saka pats autors Valts Ernštreits. Grāmata ir par lībiešiem, bet tā noderīga it īpaši latviešiem. Tā nav tikai piemineklis aizgājušiem laikiem, un tā nav tikai stāsts par vienas tautas un valodas likteni. Tā ir mācībgrāmata mums visiem, cik trausla ir tautas dzīvība, kā tā jāuztur un jāsargā.” |
| SENAIS LĪBIEŠU CIEMS KOLKA Grāmatas ievadā autore raksta „Kad bijām iekārtojušās Kolkā (Baiba ar mammu Valdu Mariju Šuvcāni atgriezās dzimtajā krastā 2006. gadā), radās jautājums, ko tad mēs te darīsim. Bijām jau uzrakstījušas un apgāds „Jumava” izdevis trīs grāmatas par lībiešiem – „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), „Lībiešu folklora” (2003), „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006).” Šajā grāmatā Baiba Šuvcāne apkopojusi un atspoguļojusi Kolkas ciema kultūrvēsturi vairāku gadsimtu garumā – no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos, līdz pat mūsdienām. Akcentēta tradicionālās kultūras – dzīvesveida, izglītības, tradīciju, muzikālās kultūras, reliģiskās piederības, folkloras – nozīme ciema vēsturē un attīstībā. Darbā plaši atspoguļota lībiešu dzimtu attīstība un pēctecība Kolkas ciemā. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā 20 iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu – 60 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem. |
| LĪBIEŠU ĀBECE Igaunijas Dzimtās valodas biedrība un Lībiešu kultūras centrs izdevis Kārļa Staltes grāmatu „Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz” („Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata”). Tā ir pirmā ābece, kas jebkad uzrakstīta lībiešu bērniem, un šo lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgo darbu jau 1938. gadā pabeidzis lībiešu dzejnieks, kultūras un sabiedriskais darbinieks Kārlis Stalte pēc Dzimtās valodas biedrības pasūtījuma. Taču tikai 2005. gada vasarā Igaunijas Valsts arhīvā Tallinā, pētot Igaunijas Dzimtās valodas biedrības dokumentus, lībiešu ābeces manuskriptu pavisam nejauši uzgāja vēsturniece Renāte Blumberga. Grāmatas manuskriptā bija atstāta vieta ilustrācijām, bet pašu ilustrāciju nebija. Tā kā ābeces izdevums ir tapis, sadarbojoties divu valstu – Igaunijas un Latvijas – organizācijām, Lībiešu kultūras centrs vēlējās, lai par ābeces ilustrāciju autoriem kļūtu abu valstu skolēni. Lībiešu valodas un kultūras gada sākumā tika izsludināts zīmējumu konkurss divās Latvijas skolās – Vidzemes lībiešu agrāk apdzīvotās teritorijas Pāles pamatskolā un Kurzemes lībiešu ciema Kolkas pamatskolā – un divās Igaunijas skolās – Metsapoles un Kilingi-Nemmes. Abas atrodas Vidzemes pierobežā, un, visticamāk, arī šajās vietās kādreiz tika runāta lībiešu valoda. Atsaucība bija milzīga, tādēļ nebija viegli izvēlēties labākos. Tā nu grāmatas māksliniece Zane Ernštreite nolēma, ka katrs konkursa dalībnieks ir pelnījis piedalīties šajā vēsturiskajā notikumā un lībiešu ābecē publicējami pilnīgi visi iesniegtie darbi. „Dzīvais vārds” ir ne tikai pirmā lībiešu valodas ābece, bet arī jauns un autentisks lībiešu tekstu krājums, kas vienkāršās valodas dēļ ir izcili piemērots mācību vajadzībām. Turklāt „Ābece un sākuma lasāmgrāmata” sniedz interesantas ziņas un vērojumus par lībiešu dzīvi Ziemeļkurzemes zvejnieku ciemos, par lībiešu attiecībām ar kaimiņu tautām, par dabu un tradīcijām. |
Atzīmē pareizo atbildi!
| Kāpēc šos tekstus var saukt par anotācijām? | |
| Kuram no šiem cilvēkiem varētu dāvināt B. Šuvcānes grāmatu? |
Atsauce:
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/uzdevumi/2013/9klase/9kl_latviesu_val.pdf
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!